Šonakt par NBA kausu cīnīsies Ņujorkas “Knicks” un Sanantonio “Spurs”. Pusfināla mačā pēc savainojuma sadziedāšanas atgriezās Viktors Vembanjama, kurš nedevās starta pieciniekā. Iespējams, ka tas pats atkārtosies arī lielajā finālā.
Vembijs izlaida 12 spēles ikra sastiepuma dēļ, un pusfināls pret Oklohomsitijas “Thunder” bija pirmais mačs NBA karjerā, ko viņš neuzsāka sākumsastāvā. Lai arī laukumā pavadījis tikai 21 minūti, Vembanjama kopumā guva 22 punktus, no kuriem 15 iespēti pēdējā ceturtdaļā, pievienojot arī deviņas atlēkušās bumbas, divas rezultatīvas piespēles, pārtvertu bumbu, divus bloķētus metienus, tiesa, arī piecas kļūdas.
“Tas būs dažādu viedokļu apkopojums,” pirmdien sacīja Vembanjama, atbildot uz jautājumu par došanos starta pieciniekā. “Esmu gatavs, un arī man pašam būs viedoklis par to, ko darīt. Lēmums balstīsies uz manu un pārējo viedokli. Kopumā es neko jums neesmu pateicis, bet, jā, mēs apspriedīsimies.”
Pirmo reizi laukumā pusfinālā Vembanjama devās otrās ceturtdaļas sākumā, kad “Spurs” atradās iedzinējos ar 11 punktiem. “Zinu, ka Viktors gribēja būt laukumā ilgāk, tomēr mēs koncentrējamies uz viņa veselību ilgtermiņā,” teica “Spurs” spēlētājs Devins Vasels. “Es uzticos Mičam (galvenajam trenerim) par 100%. Viņiem bija perfekts plāns. Zinu, ka viņi par to daudz runāja un mēs to izpildījām. Tiklīdz Viks bija laukumā, viņš izdarīja to, ko vajadzēja.”
Līdzīgs scenārijs varētu piepildīties arī finālā pret “Knicks”. “Par šo mēs ar Viktoru runāsim,” izteicās galvenais treneris Mičs Džonsons. “Ir grūti, jo viņš vēlas spēlēt, doties pieciniekā un noslēgt spēli. Ja kaut kur tiek pieliktas minūtes, tad citur tās tiek atņemtas, taču mums jādomā par to, kas ir labākais komandai, tomēr vakuumā mēs nevaram pieņemt šo lēmumu.”
Sanantonio maksimāli centās izmantot Vembanjama minūšu ierobežojumu pusfinālā. Ja pirmajā puslaikā viņš spēlēja vairāk nekā septiņas minūtes, tad otrajā spēles daļā francūzis laukumā pavadīja 13 minūtes un 20 sekundes.
“Mēs neesam tādā posmā, kur viņa minūtes tiktu izmantotas neapdomīgi, neatkarīgi no tā, vai runa ir par kopējo slodzi vai gariem spēles nogriežņiem,” turpināja Džonsons. “Mēs vēlamies pārliecināties, ka esam mācījušies vai turpinām mācīties no tā, kas ir noticis, un tas nenozīmē, ka mums jau ir visas atbildes. Bet mēs arī vienkārši nesakām, ka tagad viss ir kārtībā. Mēs joprojām mācāmies un vēlamies pret to izturēties ļoti apdomīgi.”
