Atēnu “Panathinaikos” amerikāņu aizsargs Tīdžejs Šortss atklājis, kāda bija viņa mēnešalga karjeras pirmajā profesionāļa sezonā basketbola klubā “Ventspils”.
Šortss viesojās podkāstā “Euro Insiders”, kur viņu iztaujāja arī par pirmajiem soļiem profesonāļa karjerā, ko viņš spēra Venspilī 2019./2020. gada sezonā. “Man bija aģents pēc koledžas absolvēšanas, bet piedāvājumu [no “”Ventspils”] saņēmu tikai novembrī vai vēlu oktobrī. Kamēr citi sāka pirmssezonu augusta vidū, es strādāju viens pats un cerēju sagaidīt zvanu. Kad beidzot saņēmu zvanu, “Ventspils” man iedeva divu nedēļu pārbaudes laiku. Tas nemaz nebija garantēts līgums uzreiz. Man atkal bija sevi jāpierāda. Ļoti labi nospēlēju pāris pirmās spēles, un viņi teica, ka paturēs mani,” atminējās Šortss.
“Kad nonācu Ventspilī, tas bija pilnīgs kultūršoks. Laikapstākļi bija ledaini. Esmu no Kalifornijas. Ēdiens ir citādāks, man bija pašam jāgatavo. Daudz dažādu lietu, par ko nemaz neiedomājies,” sacīja Šortss, kurš pirms tam bija dzīvojis kopā ar vecākiem. Šortss atklāja, ka pirms pievienošanās Ventspils klubam viņa kontā esot bijuši 9 dolāri un 87 centi. “Lai cik slikti tas skanētu, tas ir brīdis, kad lūdz naudu vecākiem. Man nebija citas izvēles. Teicu mammai, ka man vajag pāris simtus dolāru, lai varu iegādāties pārtiku, ieliet benzīnu,” atminējās Šortss, jo pirmo algu par darbu Ventspilī viņš saņēma pēc nostrādāta mēneša.
“Kad sāku saņemt algu, dzīvojot vienam pašam, protams, viss bija labi, bet līdz tam man bija jāprasa mammai un tētim. Tagad ir sajūta, ka varu viņiem atmaksāt, ko vien varu, kad vien viņiem tas ir vajadzīgs,” pateicīgs saviem vecākiem allaž ir Šortss, kurš aizvadītajā vasarā noslēdza divu gadu līgumu ar “Panathinaikos” par 2,2 miljoniem eiro sezonā.
Šortss uzvēra, ka Ventspilī lielāko kultūršoku sagādājusi valodas barjera: “Kad aizej uz restorānu, dažreiz paveicās, ka kāds runā angliski, bet daudz reižu tik mazā’pilsētā daudzi nerunāja angliski. Pasūtu ēdienu, bet mani nesaprot. Varbūt nevēlos tomātus savā burgerā, bet tad vienkārši saproti – labāk vienkārši atnesiet to, kas jums ir (smejas). Zvanīju mammai un stāstīju par valodas barjeru. Iepriekš nekad dzīvē nebiju atradies ārpus ASV.”
Spēlējot Ventspilī, Šortss nemaz neesot bijis lietas kursā par Eirolīgu kā tādu, atklāja basketbolists: “Es vienkārši gribēju spēlēt basketbolu, gribu spēlēt, cik vien labi spēju. Spēlējām FIBA Eiropas kausā, bet, ja godīgi, es nemaz neskatījos Eirolīgu. Nemaz nezināju spēlētājus, bet sezonas laikā sāku iepazīties ar to. Komandas biedri runāja par Eirolīgu, tādā veidā arī uzzināju vairāk.”
“Ventspils” rindās Šortss spēlēja pie trenera Artūra Visocka-Rubeņa, un spēlētājs uzsvēra, ka lielākās atšķirības no iepriekš spēlētā studenu basketbola bijušas Eiropas spēles stilā. “Fizikalitāte bija citā līmenī. Cilvēki runā par to, ka fizikalitāte un ātrums ir citā līmenī, bet tad, kad tu pats patiešām tur nonāc, tad tiešām pats sajūti, ka sāp, kad kāds uzliek bloku. Koledžā tā nedara. Ar visu to man šķiet, ka man izdevās diezgan laba pāreja uz Eiropu sava ātruma dēļ.”
“Katrā komandā sevi ir vispirms jāpierāda. Tu nevari vienkārši ierasties un mētāt pa grozu, spēlēt viens pret vienu visu laiku. Tu pieņem to, ka bumbai ir jākustās, jātiek līdz labam metienam, jāatdod ekstra piespēle. Amerikā tā īsti nespēlē. Eiropā tev ir ātri jāmācās, pretējā gadījumā sēdēsi uz soliņa. Es mācos ātri,” par atšķirībām turpināja Šortss.
“Tas, ka komandā bija vēl divi amerikāņi, padarīja dzīvi vieglāku. Jo ģērbuvē neviens nerunā angliski. Ir sajūta, ka vienkārši jāuzvelk botas un jāiet uz zāli, jo neviens ar mani negrib runāt. Tā kā komandā bija arī citi amerikāņi, varējām aprunāties un izveidot attiecības. Šādās situācijās attiecību dinamika ir dīvaina. Tevi atved ar lielu algu, lai tu dotu ieguldījumu, bet tai pašā laikā ar visiem komandas biedrtiem nevari vienādi komunicēt, jo kāds nepārzina angļu valodu tik labi. Laukumā mums jāsrādā kopā, be ārpus laukuma nemaz nepavadām laiku kopā. Beigu beigās ir jāatrod veids, kā to paveikt.”
Šortss arī neslēpa savu atalgojumu “Ventspils” klubā: “Man bija līgums par 3000 dolāru mēnesī. Patiesībā tā ir ļoti laba alga. Zinu daudzus, kuri [pirmajā karjeras sezonā] pelnīja daudz mazāk. Jutos tā, it kā pelnītu miljons dolāru. Pēc pirmo algu saņemšanas es jutos kā īsts vīrs un domāju, kur tērēt (smejas).”
Pēc “Ventspils” nākamā Šortsa pieturvieta karjerā bija Hamburgas “Towers” komanda Vācijas Bundeslīgā. “Ventspilī vidēji guvu ap 11 punktiem un atdevi 3-4 piespēles, bet “Ventspils” ir klubs ar lielu vēsturi un mēs bieži uzvarējām. Ļoti agri sapratu – ja uzvari, tas ir pat svarīgāk, nekā tava statistika. Pedro Kajess bija Hamburgas treneris, un viņš kovida vasarā piezvanīja manam aģentam, un tālāk jau es nonācu Hamburgā un spēlēju augstu vērtētā līgā.”
