Itāliešu basketbolists Akile Polonara, kurš atkopjas no akūtas mieloīda leikēmijas, sniedzis pirmo plašāko interviju kopš izrakstīšanās no slimnīcas.
“Bija absolūti brīnišķīgi atgriezties arēnās, sajust skatītāju atbalstu, un šī mīlestība, ko izjutu, palīdzēja man ar pārliecību doties uz priekšu. Šodien man klājas labi, un es ceru, ka sliktākais jau ir aiz muguras. Man vēl būs jāturpina veikt vairākas pārbaudes, tas prasīs daudz pacietības, taču, pateicoties arī manai ģimenei, es pavadu brīnišķīgu svētku laiku. Mana sieva bijis neatsverams atbalsts, un arī mani bērni man devuši ļoti daudz spēka – tas man ir ārkārtīgi svarīgi,” kopā ar sievu Eriku viesojoties raidījumā “Verissimo”, sacīja Polonara.
Viņš arī pastāstīja, kā briesmīgā slimība atklāta: “Sākumā tas šķita kā parasts drudzis, nekas īpašs. Tajā dienā mēs pat aizvadījām spēli – es nejutos labi, bet gribēju spēlēt. Pēc mača biju pilnīgi izsmelts, man bija drebuļi, temperatūra sasniedza 38,5, un es domāju, ka tas ir kārtējais drudzis. Trīs dienas vēlāk es nespēlēju un paliku viesnīcā. Spēle izvērtās neveiksmīga, tad sekoja piektā spēle pret Venēciju, taču arī tajā es nejutos labi, lai gan biju atsācis treniņus un lietoju antibiotikas. Drudzis nepārgāja. Jūnija sākumā man bija kārtējā pārbaude saistībā ar sēklinieku vēzi, kas tiek veikta ik pēc sešiem mēnešiem – ar datortomogrāfiju un asins analīzēm -, un tās parādīja, ka hemoglobīna līmenis ir ļoti zems. Es atgriezos Boloņā uz papildu izmeklējumiem, un ārsti nevarēja saprast, kāpēc drudzis nepāriet. Tas nebija augsts. Pēc vairākām atkārtotām asins analīzēm tika veikta kaulu smadzeņu pārbaude, un diemžēl atklājās, ka man ir akūta mieloīdā leikēmija.”
“Reaģēju ļoti smagi, jo pēdējo divu gadu laikā esmu pārdzīvojis ļoti grūtus brīžus, ar kuriem tik jaunam cilvēkam nevajadzētu saskarties,” stāstīja Polonara, piesaucot arī iepriekš diagnosticēto sēklinieku vēzi. “Pateicoties savai ģimenei, es atradu spēku doties uz priekšu. Erika bija mans balsts – viņa mani nekad neatstāja. Vienmēr bija man blakus, īpaši grūtajos brīžos. Tieši tad tu saproti, cik liela mīlestība cilvēkam pret tevi ir. Viņa bija unikāla.”
Pati Erika atminējās briesmīgo brīdi, kad Akile bijis komā: “Šie ir bijuši ļoti grūti mēneši, bet pamazām mēs sākam ieraudzīt gaismu tuneļa galā. Man piezvanīja 16. oktobrī un pateica, ka ir noticis kaut kas ļoti nopietns. Es jautāju – kas? Asinsspiediens bija paaugstinājies, bet viņam nākamajā dienā bija jāizrakstās. Viņi nevarēja man pateikt, kas tieši noticis, un es nodomāju, ka viņš ir miris. Man teica, lai es braucu uz turieni. Galvā bija visādas domas…”
“Man paskaidroja, ka brīdī, kad tika izņemts centrālais venozais katetrs, viņam kļuva slikti, viņš pārstāja elpot un nonāca komā. Sākumā situācija nebija laba – pirmajā dienā ārsti nesaprata, kas tieši ir noticis. Nākamajā dienā viss kļuva vēl sliktāk. Ceturtdien viņš nonāca komā, acis atvēra, bet līdz otrdienai nebija kontaktā ar apkārtējiem.
Es biju kopā ar viņu, es vienmēr biju blakus. Man visu laiku teica, lai neeju pie viņa, bet es gribēju ar viņu runāt. Es to darīju katru dienu, centos dot viņam spēku, un beigās viņš mani sadzirdēja. Viņš visu juta. Un viņš atkal atvēra acis. Viņš man bija devis solījumu, un viņš to izpildīja – atgriezās pie mums.”
Akilem atmošanās no komas bijusi sarežģīta: “Tikai atceros, ka Erika man uzlika mūsu dziesmu.” Basketbolista sieva norādīja, ka Polonaram bijušas grūtības atminēties pat vistuvākos: “Sākumā viņš nemaz nejautāja par bērniem. Tad atcerējās Vitoriju, mūsu mazāko. Rādīju viņam fotogrāfijas un mūsu uzņemtos video.”
Polonara norādīja, ka arī komandas biedrs Boloņas “Virtus” klubā un Itālijas izlasē, Itālijas basketbola leģenda Marko Belinelli bijis vairāk nekā klātesošs: “Viņš man bija ļoti tuvu. Protams, es tikai miglaini atceros brīžus, kad viņš nāca mani apciemot, taču Erika man pastāstīja, ka viņš nāca katru dienu un nesa man brokastis. Viņš man bija tuvāks nekā brālis. Es to patiešām ļoti novērtēju.”
Tagad slimība ir remisijā, bet Polonara ar nākotnes plānošanu neaizraujas: “Mēs dzīvojam dienu no dienas. Pagaidām, ja Dievs dos, svētkus mierīgi pavadīsim mājās. Dzīvojam soli pa solim. Es sapņoju par atgriešanos laukumā, bet objektīvi šobrīd man vissvarīgākais ir atkal kļūt veselam.”