Piedāvājam latviski iztulkotu portāla essentiallysports.com interviju ar NBA latviešu superzvaigzni Kristapu Porziņģi, kurš dalās pārdomās par pirmajiem mēnešiem Goldensteitas “Warriors” rindās un sezonu kopumā.
Intervijas oriģināls ŠEIT. Zemāk piedāvājam intervijas tulkojumu latviešu valodā.
Kā tu novērtētu to, kā viss izvērties kopš pievienošanās “Warriors”?
– Ir bijis labi. Protams, maiņa mani pārsteidza nesagatavotu. Bet viss ir bijis ļoti labi. Man ļoti patīk spēlēt kopā ar Stefu [Kariju]. Protams, mēs kopā esam aizvadījuši tikai nelielu skaitu minūšu. Taču es nevaru pateikt neko sliktu par visu situāciju. Es vienkārši pieņemu visu, kā tas ir. Ir bijis daudz pārmaiņu. Neviens to nevarēja paredzēt. Bet es vienkārši pielāgojos.
Paraugs ir neliels, bet kas tev līdz šim visvairāk patīk spēlēšanā kopā ar Stefu?
– Protams, viņa pievilkšanas spēks un uzmanība, ko viņš pieprasa no pretinieku komandas, atver iespējas citiem. Viņš man jau ir izveidojis pāris metienus tikai ar to, ka atrodas laukumā. Man tie vienkārši ir jāiemet. Bet tieši to viņš dara visu komandas spēlētāju labā. Un vēl papildus viņš pats iemet savus metienus un veido izspēles. Viņš ir īpašs.
Tu ilgu laiku spēlēji pret viņu. Tagad, kad esi viņa komandā, ko jaunu esi sapratis par spēlēšanu kopā ar viņu?
– Ir nedaudz jāpierod spēlēt kopā ar viņu, jo viņš ir komandas centrālais spēlētājs. Tev vienmēr jāpatur prātā, kur viņš atrodas konkrētajā brīdī. Visām izspēlēm jābūt ātrām, ar labiem aizsegiem, un tad – bum! – viņš var iznākt no aizsega un izveidot kaut ko. Kā tu teici, nospēlēto spēļu paraugs vēl ir mazs. Bet, ja mums būs arvien vairāk laika kopā, mēs kļūsim tikai labāki.
Pat ar nelielo spēļu skaitu Stīvs [Kers, galvenais treneris] sacīja, ka tev jau izdevies izveidot labu ķīmiju ar komandu. Kas tavā spēlē un pieejā ļāvis atstāt tik lielu iespaidu?
– Es domāju, ka esmu spēlētājs, kurš var iederēties jebkurā sistēmā vai spēles stilā. Protams, man joprojām ir spēle ar muguru pret grozu. Es no tās varu izveidot sev metienus. Turklāt domāju, ka Stefs un es kopā veidojam ļoti labu kombināciju. Pretiniekiem tā ir grūti nosedzama. Bet tas joprojām ir ļoti neliels paraugs. Es gribu atrast labāku ritmu kopā ar viņu un iemest savus metienus. Kad atradīšu labāku ritmu, domāju, ka viss aizies.
Cik komfortabli tu jūties situācijā, kad komandai ir jāuzvar play-in spēlē?
– Jūtos labi. Mums ir iespēja iekļūt izslēgšanas spēlēs. Kad ienācu līgā, šāda formāta nebija. Tāpēc mums ir paveicies, ka, būdami desmitajā vietā, joprojām varam cīnīties par play-off vietu. Mums vienkārši jāizmanto šī iespēja. Cerams, ka spēsim no tās izspiest maksimumu.
Kādu vēstījumu, tavuprāt, Stefens nosūtījis ar to, ka viņš cīnās, lai atgrieztos uz play-in, nevis koncentrētos uz savu veselību nākamajai sezonai?
– Tas parādīja komandai, ka viņš ir pilnībā atdevis sevi. Būdams desmitajā vietā un redzot, kur mēs atrodamies, turklāt ar traumētiem spēlētājiem, Stefs varēja viegli pateikt – šis nav mūsu gads, ļaujiet man sadziedēt ceļgalu nākamajai sezonai. Bet tas, ka viņš cīnās, lai atgrieztos un spēlētu ar šo komandu, ļoti daudz pasaka par to, kāds viņš ir kā cilvēks un kā spēlētājs, kā arī par piemēru, ko viņš rāda visiem pārējiem. Tas ir iespaidīgi.
Papildus tam, ka jūs vēlaties pagarināt sezonu pēc iespējas ilgāk, ko nozīmētu nākamajai sezonai iespēja kopā aizvadīt vairāk spēļu?
– Protams, tas ir svarīgi, īpaši organizācijā, kas zina, kā uzvarēt, un Stefs zina, kā uzvarēt daudzas reizes. Tas pats attiecas uz Dreimondu [Grīnu]. Ir ļoti daudz spēlētāju, kuri ir bijuši šādās situācijās. Ja mēs iekļūsim izslēgšanas spēlēs kā septītā vai astotā komanda, mēs būsim bīstami. Mēs nebūsim ērtākais septītais vai astotais numurs, pret ko spēlēt. Mums ir pieredzējusi komanda, kas zina, kā spēlēt un uzvarēt. Kad spēlētāji atgriežas pēc traumām un komandā parādās kaut kas jauns, tas kļūst bīstami. Ja mēs tur nonāksim, centīsimies sagādāt pārsteigumu.
Tu esi pieradis pievienoties komandām, kuras jau ir izveidotas. Kā tu salīdzinātu iekļaušanos šajā komandā ar laiku, kad pievienojies “Celtics” ar [Džeisonu] Teitumu un [Džeilenu] Braunu, kā arī pagājušajā sezonā Atlantā ar Treju [Jangu]?
– Šī ir viena no pieredzējušākajām komandām, kurā esmu spēlējis – Els [Horfords], Stefs, Dreimonds, Džimijs [Batlers]. Visi šie spēlētāji zina, kā spēlēt basketbolu. Viņi to ir darījuši ļoti augstā līmenī daudzus gadus. Un tagad, lai arī tas šķiet traki, arī es pēc 11 sezonām esmu veterāns. Patiesībā ir forši spēlēt kopā ar vecākiem spēlētājiem, kuriem ir pieredze un kuri zina, kā spēlēt. Bet mums ir arī jaunie spēlētāji, kuri ir izsalkuši un ļoti ātri mācās. Domāju, ka tā ir laba kombinācija.
Ko Riks [Selebrīni, “Warriors” veselības nodaļas vadītājs] tavā labā līdz šim ir izdarījis?
– Viņš ir neticams. Mēs apsēdāmies, un viņš gribēja zināt visu no A līdz Z. Mēs visu salikām sarakstā, un viņš darīja pilnīgi visu, lai palīdzētu man kļūt veselam. Es par viņu varu teikt tikai pašu labāko. Viņš ir labākais.
Vai vari aprakstīt, ar ko tieši viņš tev ir palīdzējis?
– Nē. Bet veselības jautājumos viņi acīmredzot zina, ko dara. Es ilgu laiku klīdu pa tuksnesi, mēģinot saprast, kas notiek. Bet, pateicoties Rikam, mēs to esam izdarījuši. Tas nav tikai par šo sezonu, bet kopumā. Tas, kas noticis ar Stefenu šajā pusgadā, ir neticami. Viņš ir palīdzējis spēlētājiem palikt veseliem. Tas ir kaut kas, par ko viņam pienākas uzslava. Un tas ir kaut kas, ko mēs kā spēlētāji noteikti ņemam vērā. Īpaši tādam spēlētājam kā es ar manu vēsturi tas ir ļoti svarīgi.
Pēc traumām karjeras sākumā tu Vašingtonā panāci lielu progresu ar veselību. Kā tu salīdzinātu progresu tur ar to, ko esi sasniedzis tagad?
– Godīgi sakot, galvenais man ir augsta līmeņa personāls. Protams, vienmēr vajag arī nedaudz veiksmes. Man ļoti patika medicīnas personāls Vašingtonā. Viņi pusotra gada laikā mani noturēja ļoti, ļoti veselu. Arī šeit viss ir ļoti labi. Ne jau tā, ka citās komandās personāls nebija augstā līmenī – viņi arī bija ļoti labi. Bet es domāju un ticu, ka šis ir tas personāls, kas mani noturēs veselu. Es vienkārši gribu būt vesels un spēt spēlēt.
Un tava pieredze Bostonā bija drīzāk unikāls gadījums?
– Jā, tas bija unikāli. Tas tiešām bija unikāli.
Vai tagad tas viss ir aiz muguras?
– Jā, tas viss ir aiz muguras.
Kā tu procentuāli novērtētu savu veselību šobrīd?
– Tā kā sezona ir bijusi kā pa viļņiem un īsti neesmu atradis ritmu, es vēl joprojām esmu apmēram 70% līmenī. Bet ar katru spēli tas uzlabojas. Redzēsim. Es nesteigšos. Starpsezonā nedaudz samazināšu tempu un tad atkal pakāpeniski uzņemšu. Nākamgad es tiešām gribu sezonu sākt pilnā gatavībā.
Kā tu iedomājies, kā tas izskatīsies?
– Godīgi sakot, tā ir tā lieta. Šķiet, ka visu šo sezonu esmu klīdis pa tuksnesi un domājis, kad beidzot nonākšu tur, kur man vajag būt. Tagad jūtu, ka speru soļus tajā virzienā. Protams, mēs nezinām, cik tālu tiksim šosezon. Bet, ja sezona būs īsāka, man būs visa vasara, lai kopā ar šiem cilvēkiem visu sakārtotu un būtu vesels. Tad es… Es būšu pieticīgs un iešu dienu no dienas. Bet man galvā ir vīzija par to, kur es gribu nonākt. Es gribu būt vesels šeit vai arī, ja būšu kaut kur citur. Domāju, ka tas ir stāsts ne tikai par manu karjeru, bet arī par spēlētājiem kopumā. Bieži vien tu redzi sliktu sezonu, un pēc tam seko atgriešanās. Tā ir dabiska reakcija. Tāpēc, ņemot vērā, kā man izvērtusies šī sezona, es ļoti gaidu atpestīšanās gadu.
Runājot par traumām, kādā noskaņojumā ir Džimijs Batlers un Mozess Mūdijs kopš viņi nespēlē?
– Es viņus vēl tik labi nepazīstu. Es tikko atnācu. Bet Džimijs ir pie komandas jau otro vai trešo reizi. No tā, ko es zinu un esmu redzējis, spēlējot pret viņu, viņš ir ļoti foršs, un var redzēt, ka komanda viņu ļoti mīl. Es ceru, ka man vēl būs iespēja ar viņu kopā spēlēt.
Tev tagad ir iespēja spēlēt kopā ar Dreimondu. Kā tas ir pēc tik daudzām sezonām, spēlējot pret viņu?
– Ir lieliski, ka viņš tagad ir manā pusē. Viņš ir spēlētājs, kurš spēlē ar sirdi, emocijām un asumu. Mums ar Dreimondu gadu gaitā ir bijušas savas sadursmes. Bet tagad, kad viņš ir manā komandā, es redzu, kāds viņš patiesībā ir. Ir prieks būt viņa komandas biedram.
Kādas bija atmiņā paliekošākās sadursmes ar viņu?
– Viņš vienmēr kaut ko runā. Viņš vienreiz iedankoja pār vienu no maniem komandas biedriem un kliedza man: tu, mātes… Es nodomāju – vai tu runā ar mani? Mums noteikti ir bijuši savi brīži, dažas pagrūstīšanās.
Es ar viņu runāju pēc tava pievienošanās, un viņš teica, ka tagad jutīsies drošāk būt agresīvāks, jo tu sargā grozu. Kāds ir šis tandēms?
– Es joprojām jūtu, ka mums vēl ir daudz līmeņu, ko sasniegt. Bet domāju, ka viņi jau izjūt groza aizsardzību. Tā būs. Jo veselāks es kļūšu, jo augstāks būs mūsu līmenis. Spēlēt aizsardzībā kopā ar Dreimondu man padara dzīvi daudz vieglāku.