Žeļko Obradovičs pēc aiziešanas no Belgradas “Partizan” nācis klajā ar atklāsmēm par situāciju klubā, kas nebūt nav bijusi rožaina.
Pirms sezonas kluba prezidents Ostoja Mijailovičs atklāja, ka budžets esot rekordaugsts – 27 miljoni eiro. Tomēr Obradovičs tagad atklājis aizkulises, kas liek domāt, ka ne viss Belgradas kluba organizācijā ir izcili.
“Man jāatgriežas šī gada vasarā – dažas lietas kluba darbībā nebija normālas. Situācija, kādā klubs funkcionēja, bija tāda, ka [sporta direktoram] Zoranam Savičam nebija līguma.
Par pirmssezonas tūri Austrālijā – klubam tā bija nepieciešama finansiāli, un es to bez problēmām atbalstīju. Diemžēl mēs guvām daudz traumu un beigās spēlējām tikai ar vienu garo spēlētāju. Vienā treniņā es gan ar Zoranu, gan [kluba prezidentu] Ostoju [Mijailoviču] runāju turpat laukumā un teicu: vai jūs saprotat, kādā situācijā mēs esam? Ka jūsu savstarpējās attiecības nav normālas? Ka Zorans nevar strādāt bez līguma un ka jums tas ir jāatrisina, jo tas ir svarīgi klubam un mums visiem? Mums pirms sezonas sākuma jāpaņem vēl viens garais spēlētājs.
Mums arī jāatgriežas pie tā, ka, lai varētu piesaistīt Bruno Fernando, mums bija jāatlaiž viens aizsargs – tas bija Frenks Nilikina. Tas bija delikāts lēmums, bet uzskatījām, ka garajā galā nepieciešams vēl viens spēlētājs. Diemžēl jūs visi redzējāt, kas notika tālāk. Gan Kārliks (Džounss), gan Šeiks (Miltons) guva traumas – abi lieliski cilvēki un spēlētāji. Mums Eirolīgā pret agresīvām komandām nācās spēlēt bez neviena īsta saspēles vadītāja. Tā bija sarežģīta situācija man kā trenerim, un mums bija jāmeklē risinājumi.
Atgriezīšos pie Eirolīgas sākuma. Kad bijām Dubaijā uz pirmo kārtu un nākamajā dienā bija jāatgriežas un jāspēlē pret Milānu Belgradā – komandu, kas tur spēlēja pret “Crvena Zvezda” un bija daudz atpūtusies, es lūdzu čarterreisu. Man tika pateikts, ka klubam tam nav naudas. Te atgriežamies pie sezonas sākuma stāsta par “lielo budžetu” – tas nav pārāk loģiski. Es jautāju, vai vismaz spēlētājiem varam iegādāties biznesa klases biļetes? Man atbildēja, ka lidmašīnā biznesa klases neesot. Kad iekāpām – tā tur bija. Tas lika man vēlēties par to runāt pēc spēles pret Milānu.
Vēlāk prezidents man nosūtīja ziņu par to, kā fani reaģēja pret viņu. Viņš apsveica mani ar uzvaru un sarkastiski pateicās par “atbalstu”. Tajā brīdī es nezināju iemeslus, kāpēc fani bija noskaņoti pret kluba prezidentu. Pie pirmās iespējas es aicināju fanus būt vienotiem. Teicu, ka mūsu zālē nevienu nedrīkst aizskart. Es turpināšu stāvēt par šo principu. Pēc tās ziņas, ko saņēmu, es prezidentam piezvanīju piecas minūtes vēlāk, taču viņš man neatbildēja. No tā brīža mums vairs nebija nekādu attiecību vai komunikācijas – līdz brīdim, kad parādījās problēma ar savainotajiem spēlētājiem un klubā tika sasaukta sapulce.”
