Piedāvājam tulkojumu super-basket.pl intervijai ar Latvijas valstsvienības garo spēlētāju Mareku Mejeri, kurš stāsta gan par šo sezonu, gan savu karjeru, Latvijas izlasi un padomiem jaunajiem spēlētājiem.
“Stal” ir komanda, kas tika uzbūvēta no nulles 2025./2026. gada sezonā. Ko tāds Eiropas klases spēlētājs kā tu dara Polijas līgā – klubā, kas pēdējos gados bija pazīstams galvenokārt ar milzīgām organizatoriskām problēmām?
– Šo lēmumu ietekmēja vairāki faktori, taču galvenais bija tas, ka pirms Eiropas čempionāta man vēl nebija līguma. Gribēju pagaidīt, bet čempionāta laikā nekas mani īsti neuzrunāja, tāpēc bija jāpieņem lēmums. Man bija svarīgi nekavēt sezonas sākumu. Savā karjerā nekad to neesmu darījis, jo nevēlējos atlikt 5 pret 5 treniņus. Ostrova bija interesantākais variants, jo man vajadzēja atkal atrast prieku basketbolā.
Kad spēlē komandās ar augstiem mērķiem, prieka ir mazāk. Čempionu komandās uzvara kļūst par normu, bet zaudējums par katastrofu. Gadi skrien, un viss zaudē savu šarmu. Šajā sezonā es gribēju smaidīt un atkal izbaudīt basketbolu. Un tieši to es daru. Treneris Andžejs Urbans mani un visu komandu mudina uz to pašu.
Ostrovā ir grūti nebaudīt basketbolu! Man patīk mazpilsētas ar tik spēcīgu basketbola atmosfēru. Redzu, ka cilvēki tribīnēs aiz groza nav tikai fani, kuri satiekas reizi divās nedēļās uz spēli. Tā ir kopiena, kas dzīvo un elpo basketbolu katru dienu. Viņus vieno basketbols, un tas ļoti ietekmē arī spēlētājus.
Tu izskaties smaidīgs, enerģisks un ļoti iesaistīts. Ne katrs 35 gadus vecs spēlētājs var lepoties ar šādu formu…
– Mans lēciens noteikti ir ģenētisks, bet forma, iespējams, ir saistīta ar manu spēles stilu – es dodu priekšroku spēlei bez bumbas un reti spēlēju viens pret vienu, kas ir traumām riskantāk. Tā esmu spēlējis visu karjeru, tāpēc sevi nepakļauju liekām sāpēm un man pietiek spēka pilnībā iesaistīties.
Tātad tev nav nekādu padomu jaunajiem spēlētājiem, kā rūpēties par savu ķermeni?
– Godīgi? Nē, nav. Visi šie gadi laukumā man iemācīja vienu – dari to, kas strādā tieši tev. Esmu spēlējis ar lieliskiem basketbolistiem, kuri dzīvoja kā mūki, un ar citiem, kuri pirms svarīgas spēles gāja uz ballīti. Tev pašam jāatrod sevi basketbolā un tas, kas palīdz būt labākajam spēlētājam. Ja tas ir veselīgs uzturs – ēd veselīgi. Daudz svarīgāk par to, vai tu guli septiņas vai astoņas stundas, ir tas, kā šodien jaunajiem pietrūkst visvairāk: mērķa treniņos, jēgas treniņos, mīlestības pret pašu spēli. To man iemācīja basketbols. Un arī kaisli uzvarēt. Es ienīstu zaudēt. Gan spēlēs, gan treniņos. Arī galda spēlēs!
Vai to tu māci arī jaunākajiem komandas biedriem “Stal” krāsās? Zinu, ka daudz laika ar tevi pavada talantīgais Nikodems Čoska…
– Jā, un, godīgi sakot, es domāju, ka šajā brīdī viņš ir pelnījis vairāk minūšu laukumā. Treniņos viņš to pierāda. Viņš ir arī neticami strādīgs un viņam ir lieliska aizsardzības intuīcija. Man šķiet, ka Polijā tas ir īpaši sarežģīti – jauno spēlētāju attīstību augstākās līgas klubos bieži bloķē pārlieka piesardzība, nedodot viņiem minūtes. Vēl viena problēma – Polijas līgā tiek īstenots pārāk maz ilgtermiņa projektu, un tieši to man visvairāk pietrūkst. Ārzemju spēlētājus bieži piesaista uz vienu sezonu, balstoties tikai uz rezultātiem. Bet sportā viss sākas ar labu darbu pamatos. Tagad vairs nav obligātā noteikuma, ka laukumā jābūt poļu spēlētājam. Esmu dzirdējis, ka agrāk tāds bija, bet neesmu pārliecināts, ka tas jaunajiem tiešām palīdzēja.
Zini, kad es patiesībā sāku spēlēt? Tad, kad trenerim nebija citas izvēles – manā otrajā sezonā Spānijā pamata spēlētājs manā pozīcijā salauza degunu. Pirmajā sezonā es spēlēju mazāk par 10 minūtēm, otrajā arī, bet mēnesi pirms sezonas beigām, vecākajam komandas biedram gūstot traumu, es pēkšņi sāku spēlēt 25 minūtes. Treneru štābs bija šokā – izrādījās, ka es patiešām protu spēlēt! Līdz tam brīdim man galvā jau bija citas domas – frustrācija bija milzīga. Es domāju par atgriešanos Latvijā un arhitektūras studijām, jo man vienmēr labi padevās matemātika un patika zīmēt.
Kamēr jaunajiem spēlētājiem ir pacietība, viņiem ir jābūt gataviem. Vienmēr. Katrā treniņā un katrā spēlē. Vienīgais, ko viņi var ietekmēt, ir sava sagatavotība un pilnīga gatavība aizvietot komandas biedru, kurš varbūt arī salauzīs degunu.
Kad sākās tavs basketbola ceļš?
– Ļoti agri. Cik sevi atceros, esmu skrējis pakaļ bumbai, jo mana mamma spēlēja basketbolu. Amatieru līmenī, bet mēs ļoti daudz laika pavadījām sporta zālē. Uz pirmo treniņu mamma mani aizveda septiņu gadu vecumā. Nekad nedomāju, ka būšu basketbolists, lai gan gēni tam bija piemēroti. Pamatskolā jau domāju par arhitektūru, bet treneri mani mudināja trenēties papildus. Vidusskolā sāku nedaudz kavēt skolu, jo no rītiem trenējos arī ar vecāko grupu. Tā nebija pilnībā mana izvēle, bet treneri uzstāja.
Tas viss notika Liepājā – tavā dzimtajā pilsētā, kas ir arī Kristapa Porziņģa dzimtene. Kāds viņš ir kā komandas biedrs ārpus laukuma?
– Kristaps aizbrauca ļoti jauns – 14 gadu vecumā. Es paliku kopā ar viņa vecākajiem brāļiem un pat spēlēju ar vienu no viņiem. Liepāja, iespējams, ir pat mazāka par Ostrovu Velkopolsku. Vasarā pie mums ir daudz tūristu, jo esam pie jūras, bet ārpus sezonas visi ir savās mājās un visi visus pazīst. Arī Porziņģis. Viņš ir vienkārši “mūsu džeks”. Kristapa brāļi vienmēr bija pret viņu ļoti stingri, un joprojām ir – droši vien tāpēc, neskatoties uz to, ka viņš ir milzīga sporta zvaigzne, viņš ir palicis pats par sevi.
Latvija bija viena no pagājušā Eiropas čempionāta rīkotājām. Nav noslēpums, ka jums bija medaļu ambīcijas. Kāpēc tās nepiepildījās?
– Tas bija pilnīgi citāds turnīrs nekā 2023. gada Pasaules kauss, kur mēs negaidīti ieņēmām piekto vietu. Toreiz bijām pastarīši un rakstījām skaistu stāstu – neviens uz mums nelika likmes, un tas mūs dzina uz priekšu. Rudenī Rīgā mēs spēlējām jau kā favorīti. Ne tik daudz spiediena dēļ, bet tāpēc, ka mums kā komandai nebija pieredzes sistemātiski uzvarēt. Manila bija nedaudz veiksmes stāsts – tur no mums neko negaidīja. Rīgā mums bija jāuzvar, un mums kā komandai vēl ir jānobriest. Nepārdomāt visu pārlieku daudz tieši pirms turnīra. Runa nav par atsevišķām spēlēm, bet par uzvarēšanas pieredzi turnīros kā komandai. Domāju, ka pēdējais Eiropas čempionāts mums un Kristapam kā līderim daudz ko iemācīja.
Tu daudzus gadus esi bijis nozīmīga izlases sastāvdaļa. Kas agrāk pietrūka Marekam Mejerim, lai nonāktu pasaules spēcīgākajā līgā? It kā pirms 2012. gada drafta treniņos tev teica, ka esi divu gadu attālumā no NBA…
– Jā, divas komandas izrādīja interesi, bet es biju par tievu NBA. Svēru ap 90 kilogramiem un spēlēju 3./4. pozīcijā. Valančūns bija centrs, bet viņš bija liels un ar milzīgu roku izpletumu. Man vienkārši pietrūka muskuļu masas. Noslēdzošajos treniņos, ko organizēja mana tā laika aģentūra, sākotnēju interesi izrādīja sešas komandas – “Lakers”, “Clippers”, “Pistons”, “Kings”, “Grizzlies” un vēl viena. Taču problēma palika tā pati – nepietiekami attīstīta ķermeņa augšdaļa.
Tajā brīdī tu jau biji pietiekami spēcīgs Eiropai. Kas bija svarīgākais, izvēloties klubus?
– Līdz 27-28 gadu vecumam tas noteikti bija par klubiem, kuros varēju attīstīties. Ja vienu vai divus gadus nespēlē, līmenis var strauji kristies. Izvēloties klubu, jādomā par attīstību, ne tikai naudu. Tomēr jaunajiem gribu atgādināt – jūs ietekmējat varbūt 20% no notiekošā. Pārējais ir veiksme – traumas, treneru maiņas. Bet tev vienmēr jābūt gatavam!
Tava loma “Stal” šajā sezonā ir bijusi nenovērtējama. Ko tu un komanda cerat sasniegt šosezon?
– Daudz prieka! Es izbaudu basketbolu, un kā komanda mēs ejam spēli pa spēlei. Mēs varam būt Top8, bet varam arī nokrist zemāk. Mēs ar katru nedēļu labāk saprotam viens otru, bet darba vēl ir ļoti daudz. Un mēs turpināsim strādāt.
