Bijušais Atēnu “Panathinaikos” spēlētājs Mariuss Grigonis, kurš tagad atgriezies Kauņas “Žalgiris” rindās, intervijā jaunā kluba mājaslapā atklājis, kā turku treneris Ergins Atamans komunicē ar saviem spēlētājiem.
Lietuvietis savas gaitas Atēnās raksturoja kā organizētu haosu – pieredzi, kas bija pilna ar galējībām: no pamatīgas “Panathinaikos” līdzjutēju kritikas līdz Eirolīgas titula izcīnīšanai kopā ar šo pašu klubu. Taču, jautāts par attiecībām ar Erginu Atamanu, Grigonis iezīmēja pavisam citu ainu.
Kad viņam jautāja, vai izveidojušās attiecības ar turku treneri, Grigoņa atbilde bija pārsteidzoši tieša: “Es gribētu, lai jūs atrastu kaut vienu spēlētāju, kuram ar viņu ir attiecības. Viņš pilnībā norobežojas no spēlētājiem. Viņš pats izvēlas šādu pozīciju. Komunikācijas nav.”
Šī distance īpaši izpaudās Grigoņa pēdējā sezonā Atēnās. Pēc ilgstošas prombūtnes muguras problēmu dēļ lietuvietis atgriezās komandā, taču Eirolīgā viņam bija grūti atrast nozīmīgu lomu. Viņš vidēji spēlē laukumā pavadīja tikai aptuveni piecas minūtes, un iespēju sarunai ar treneri par savu situāciju bija maz.
“Ar Atamanu tas tā nestrādā,” skaidroja Grigonis. Lietuvas aizsargs pastāstīja, ka reizēm pēc treniņa devies mājās, bet pēc tam saņēmis zvanu ar norādījumu doties uz lidostu, jo bija nepieciešams nākamajā spēlē. Citās dienās viņš ieradies ģērbtuvē neilgi pirms spēles sākuma un tikai tad uzzinājis, ka spēlēs.
“Es aizgāju pēc treniņa, devos mājās, un tad saņēmu zvanu: “Nāc uz lidostu! Tev jābrauc uz spēli!” Vai arī es atnāku uz ģērbtuvi, un 25 minūtes pirms spēles man atnes formas tērpu un pasaka, ka esmu vajadzīgs,” stāstīja Grigonis.
Neraugoties uz visu šo nenoteiktību, Grigonis izvēlējās neļaut situācijai noteikt savu attieksmi: “Es uz to skatījos tā: es esmu šeit un mēģināšu darīt savu darbu. Mans darbs ir palīdzēt komandai. Protams, es daudz sūdzējos un izteicu savu viedokli, bet tad, kad viņiem mani vajadzēja, es biju gatavs.”
Grigonis arī pastāstīja par saviem pirmajiem mēnešiem Atēnās – laiku, kad “Panathinaikos” vēl bija tālu no komandas, kādu to pazīstam tagad. Kad viņš ieradās, klubam bija grūts periods. Atmosfēra varēja būt naidīga gan komandā, gan ārpus tās.
“Ģērbtuvē visi strīdējās un viens otram pārmeta lietas,” atcerējās Grigonis. “Treneris kādu atstāja ārpus sastāva. Mūsu pašu līdzjutēji mūs lamāja. Viņi spļāva uz mums. Tu ej pa ielu, un cilvēki tev kaut ko saka.”
Pēc gada viss bija mainījies. “Panathinaikos” bija izveidojis zvaigžņotu sastāvu un izcīnījis Eirolīgas titulu. Tā pati vide, kas brīžiem bija šķitusi nepanesama, pēkšņi bija kļuvusi eiforiska. “Vienu gadu viņi tevi lamāja, bet nākamajā nesa uz pleciem, jo mēs bijām uzvarējuši Eirolīgā,” sacīja Grigonis.
Šī pieredze uz viņu atstāja paliekošu iespaidu, īpaši basketbola intensitātes dēļ Atēnās: “Mēs runājam par fanātismu Kauņā un “Žalgirī”, bet tur viss ir citā līmenī,” viņš sacīja. “Atēnās viņi ir patiesi traki. Viņiem pat nav jāiedzer alus, lai tādi būtu. Viņi tādi ir dabiski.”
