Ainars Bagatskis sniedzis plašu interviju poļu basketbola žurnālistam Karolam Vasjekam par savu pavadīto laiku pie Vroclavas “Slask” stūres, kā arī jauno darba vietu Portugāles klubā Lisabonas “Benfica“. Pārpublicējam intervijas tulkojumu pilnā apmērā.
“Benfica” ir tradīcijas un reputācija Eiropā
Sāksim ar “Benfica”, jo šis projekts mani ļoti ieinteresē. Pagājušajā sezonā biju Lisabonā, lai apciemotu [poļu basketbolistu] Aleksandru Dzjevu. Kāpēc nolēmāt doties uz Portugāli un noslēgt līgumu ar “Benfica”?
Teiksim tā – ar kluba vadību esmu kontaktējies jau vairākus gadus. Vairākas reizes mums bija neformālas sarunas par iespējamu sadarbību. “Benfica” pagājušajā sezonā slikti noslēdza sezonu. Mērķis netika sasniegts. Es biju brīvs, un klubam bija nepieciešams jauns treneris. Sarunas noritēja zibenīgi.
“Benfica” reputācija Eiropā ir ļoti augsta. Tas ir ļoti godīgs un pilnībā profesionāls klubs. Un tieši tas man bija svarīgi – klubs ar spēcīgu zīmolu un skaidriem mērķiem. Viņi vienmēr cīnās par uzvaru. Kad “Benfica” man jautāja, vai esmu ieinteresēts, es vienkārši teicu – jā. Tas bija viegls lēmums.
Pastāstiet vairāk par pašu projektu. Kādi ir “Benfica” īstermiņa un ilgtermiņa mērķi?
Tieši tas man šeit patīk. Eiropas basketbolā cilvēki ciena “Benfica”, jo viņi nekrīt panikā. Viņi nemeklē vainīgo un netaisa lielu troksni, ja komanda zaudē dažas spēles. Viņi nemaina trenerus kā cimdus. Viņi vienkārši ir profesionāļi.
Mērķis ir izveidot ļoti stabilu klubu noteiktā līmenī. Par to mēs runājam katru dienu. Mēs zinām, ka var būt lieli plāni un sapņi, taču profesionālajā sportā vissvarīgākais ir tagadne. Es vienmēr saku: pagātne ir jāaizmirst un jākoncentrējas uz tagadni, jo šodien mēs veidojam savu rītdienu.
Viņiem šeit patiešām ir lieliskas idejas un ļoti labi koncepti. Klubs vēlas attīstīties, vēlas ar katru gadu kļūt labāks.
Tas noteikti nav tā, ka pēkšņi atnāk Ziemassvētku vecītis vai kāds čalis no Ķīnas, iemet 30 miljonus dolāru un visi sāk kliegt: “Oho, mēs esam tik spēcīgi!” Tā ir pilnīga muļķība. “Benfica” ir tradīcijas. Viņi šo projektu veido un attīsta soli pa solim.
Kur jūs ierindotu Portugāles līgu Eiropas basketbola hierarhijā? Kā jūs vērtējat šo čempionātu?
Tas ir viltīgs jautājums! (smejas) Teiksim tā, daudzus gadus Portugāles līgā dominē trīs klubi – “Benfica”, “Porto” un “Sporting”. Šīs trīs komandas vienmēr cīnījušās par vietējiem tituliem un diezgan labi spēlējušas arī Eiropas turnīros. Citreiz viņiem veicas labāk, citreiz sliktāk, taču viņi vienmēr ir cīņā. Šogad redzēju šīs komandas, redzēju “Porto”, “Sporting” – man šķiet, ka šosezon viņi Eiropā var sagādāt pārsteigumus. Visās šajās komandās ir pietiekami daudz talantīgu spēlētāju, un arī mums tādi ir. Taču es negribu mēģināt izveidot kaut kādu kopējo hierarhiju. Es varu atbildēt tikai par “Benfica” – mēs vēl neesam Eirolīgā, bet ceru, ka drīz tur nonāksim.
Vai ir grūti pārliecināt augstākās klases spēlētāju pārcelties uz Portugāles līgu? Vai tas ir liels izaicinājums?
Nē, noteikti ne. Ja tu pārstāvi “Benfica”, tas nemaz nav grūti. Tas vienkārši ir ļoti spēcīgs zīmols Eiropā. Es vienmēr uzskatu – un tā esmu darījis katrā komandā, kurā esmu strādājis, ka komandas veidošana jāsāk ar vietējiem spēlētājiem. Dažiem tas var šķist dīvaini, bet es uzskatu, ka komandas kodolam jābūt balstītam uz pašmāju spēlētājiem. Pirms dažām dienām spēlējām pret Spānijas komandu, kurai sastāvā bija tikai viens spānis, un arī viņš nespēlēja. Klubam ir jālepojas ar saviem tautiešiem. Vairāki pieredzējuši spēlētāji mūs pameta, tāpēc viņu vietā piesaistījām četrus jaunos spēlētājus, un viņu attīstība ir viens no mūsu galvenajiem mērķiem. Runājot par ārzemniekiem, vispirms jāskatās uz budžetu. Tad vari izvērtēt savas iespējas transfēru tirgū. Tas nozīmē ļoti daudz sarunu un kontaktu ar aģentiem, kuri dara savu darbu un cīnās par spēlētāju. Varu jums pateikt, ka tad, kad tiek izrunāts vārds “Benfica”, mūs uztver ļoti augstu – kluba reputācijas, infrastruktūras un profesionalitātes dēļ. Tāpēc šīs sarunas norit ļoti viegli.
Pievērsīsimies konkrētām lietām. Šovasar “Benfica” pēc Polijas līgas sezonas parakstīja divus spēlētājus – Luteru Muhamedu un Lūku Baretu. Kā noritēja sastāva veidošanas process? Kāda bija jūsu vīzija šai komandai?
Viss sākās ar to, ka no kluba aizgāja ļoti pieredzējuši spēlētāji. Viņu vietā nāca jaunāki basketbolisti, un mans kā trenera mērķis ir attīstīt viņu prasmes. Šovasar mans mērķis bija piesaistīt četrus ārzemniekus konkrētām pozīcijām. Ar savu pieredzi un izpratni par basketbolu es zinu, ka man ir jāuzticas spēlētājiem, kurus pazīstu. Es atvēru savu piezīmju grāmatiņu ar spēlētāju vārdiem un sāku meklēt. Jūsu pieminētie spēlētāji ir spēlējuši pret mani – es viņus redzēju klātienē. Viņi ir neticami motivēti. Esmu par 100 procentiem pārliecināts, ka pēc šīs sezonas viņi var sasniegt vēl augstāku līmeni. Un ļoti svarīgi – viņi ir lieliski cilvēki un profesionāļi.
Otrs jautājums, protams, ir talants un budžets. Profesionālajā sportā mēs varam stāstīt visādus stāstus, bet beigās nauda nosaka to, ko tu vari nopirkt. Šie divi kritēriji bija galvenie, kad kopā ar valdi izvēlējāmies spēlētājus. Protams, tieši es viņus ieteicu, taču vienmēr centos savu izvēli izskaidrot racionāli.
Kā jūs pieejat darbam ar Aleksandru Dzjevu? Vai redzat viņu kā centru vai spēka uzbrucēju? Kā plānojat izmantot viņa prasmes?
Es nezinu, kā to pateikt, bet es to atkārtoju ļoti bieži. Man patīk spēlētāji, kuri ir profesionāļi. Bet nevis profesionāļi tikai sarunās vai reizi mēnesī, kad pienāk algas diena. Man patīk spēlētāji, kuri ir profesionāļi visu laiku. Dzjeva ir tieši tāds. Man nav viņš jāsteidzina uz darbu, jālūdz vai jāubago. Viņš lieliski zina savu līmeni un savas iespējas laukumā. Pagājušajā sezonā viņš galvenokārt spēlēja piektā numura pozīcijā. Pārbaudes spēlēs es viņu izmantoju arī kā ceturto numuru. Kad viņš ir laukumā, man ir jāizmanto viņa uzbrukuma talants. Cenšos viņam nogādāt bumbu tuvāk grozam. Mums ir daudz variantu, kuros viņš ir svarīgs spēlētājs. Redzēsim, kā tas izvērtīsies sezonas gaitā, bet šobrīd viņš spēlē gan ceturtā, gan piektā numura pozīcijā.
Polijā treneri saderēja, kad Bagatskis tiks atlaists
Vai jums ir bijušas sarunas par “Slask”? Jūs abi tur esat strādājuši.
Jā. Mēs dažas reizes neformāli esam par “Slask” parunājuši. Mēs abi tur bijām. Man nav par ko sūdzēties. Tas bija vēl viens posms manā dzīvē, kurā ieguvu vērtīgu pieredzi. Es negrasos sūdzēties par to, ka es biju labākais, bet viņi bija sliktie puiši vai kaut ko tamlīdzīgu. Varu atklāt, ka pagājušās sezonas laikā mēs risinājām sarunas par sadarbības pagarināšanu, jo man bija līgums pēc formulas 1+1. Šķita, ka klubs vēlas aktivizēt šo opciju. Mums bija daudz sarunu ar valdi. Viņi man jautāja par spēlētājiem – kuru paturēt, kā mēs plānojam veidot komandu nākamajai sezonai. Viss tika darīts ļoti profesionāli. Tas bija nedaudz pārsteidzoši, jo es zināju iepriekšējo treneru vēsturi. Rezultāts ir iespaidīgs, bet man patīk izaicinājumi, un es zinu savu darbu. Šeit man jāpastāsta kāds interesants sīkums.
Klausos.
Kad ierados Vroclavā, es satiku vienu no poļu treneriem. Jums jāzina, ka treneri savā starpā vienmēr ir godīgi. Viņš man jokojot pateica, ka poļu treneri esot saderējuši par to, kad mani atlaidīs – vai tas notiks pirms Jaunā gada vai neilgi pēc tā. Es teicu – redzēsim. Ja paskatāmies, kā mēs spēlējām un kā veidojām komandu, mēs bijām pelnījuši vairāk. Paskatieties uz tās sezonas medaļniekiem. Mēs ar viņiem aizvadījām daudz spēļu un zaudējām tikai vienu – “Zastal” Polijas kausa izcīņā. Pārējās spēles mēs uzvarējām gan mājās, gan izbraukumā.
Kā jūs vērtējat savu laiku “Slask”?
Esmu lepns par vairākām lietām. Daudzi spēlētāji manā vadībā aizvadīja savas karjeras labāko sezonu. Sāksim ar poļiem – Niziols spēlēja lieliski, Urbaņaks saņēma iespēju un to izmantoja. Pateicoties viņam un Višņevskim, “Slask” saņēma finansiālu bonusu no līgas par jauno spēlētāju izmantošanu. Arī Kuļikovskis un Čerņevičs spēra soli uz priekšu. Ārzemnieki, kurus izvēlējos, tagad spēlē augstākā līmenī – gan sportiskā, gan finansiālā ziņā. Eirokausā mēs uzvarējām piecas spēles un pēc tam zaudējām nākamajās sešās – dažās no tām tikai ar pāris punktiem, vienkārši pieredzes trūkuma dēļ. Kad pēdējo reizi “Slask” Eiropas sacensībās bija izcīnījis piecas uzvaras? Atbilde ir – ļoti sen. Un tomēr mūsu budžets bija tālu no lielākajiem. Mēs lielāko sezonas daļu atradāmies līgas vadībā, taču jau toreiz teicu klubam, ka mums būs milzīga problēma, ja kāds no trim mūsu spēlētājiem, kuri veidoja spēli ar driblu – Kirkvuds, Grejs vai Sanons -, izkritīs no sastāva. Un tieši tas arī notika.
Uz Polijas kausa izcīņu devāmies bez Greja, Sanonam bija grūtības, un pēc tam savainojumu dēļ nespēlēja arī Kirkvuds. Es esmu dusmīgs uz sevi par to, ka nespēju pārliecināt valdi ātrāk reaģēt un agrāk veikt izmaiņas sastāvā. Dažkārt es no sevis prasu vairāk noteiktās jomās, kad meklēju risinājumu kādai problēmai. Mēdz teikt, ka labam trenerim vienmēr ir kāds attaisnojums, tāpēc arī es jums tādu došu.
Kāds tas bija?
Tas bija brīdis, kad Kirkvuds pēdējo mēnesi nespēlēja. Kad viņš nebija laukumā, viss mainījās. Mums viņa ļoti pietrūka. Ar viņu visi spēlēja labāk. Kirkvuds bija mūsu labākais aizsardzības spēlētājs. Sezonas laikā mēs bijām starp trim labākajām komandām līgā gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Kad Kirkvuda nebija, mūsu uzbrukums arī pasliktinājās, bet ne pārāk daudz. Toties aizsardzība pasliktinājās gandrīz par 10 punktiem. Tajā brīdī kļuva skaidrs, kurš bija mūsu īstais atslēgas spēlētājs. Mēs to iemācījāmies smagā veidā. Es mēģināju šo robu aizpildīt. Izmēģināju daudz dažādu variantu.
Pēc atlaišanas saņēma atbalsta ziņas
Kādas mācības jūs guvāt no laika Vroclavā?
Ja atceraties manas preses konferences, es visu laiku atkārtoju vienu vārdu – fiziskums. Es nedaudz mainīju savu pieeju basketbolam. Ar fiziskumu var nosegt gandrīz jebko, un Polijas līga ir neticami fiziska. Tā ir taisnība, ka treneri tur visu laiku mēģina tevi taktiski pārspēt, un, kad tam visam pievieno fizisko spēku, spēlēt tur nav viegli. Mēs kā komanda tam pielāgojāmies. Es neteikšu, ka bijām gudrākā komanda, taču spēlējām ļoti smagi un agresīvi.
Es sapratu, ka svarīgākais nav tas, “ko” tu spēlē, bet gan “kā” tu spēlē. Mums, iespējams, bija īsākā taktiskā shēmu grāmata visā manā trenera karjerā. Tā bija interesanta pieredze. Jau no pirmās dienas teicu – kungi, mums jāspēlē disciplinēti. Ja es saku, ka bumba 20 reizes jānogādā Džordževičam zem groza, tad mums tas vienkārši ir jādara. Tā ir disciplīna. Tā mēs sasniedzam savus mērķus. Grejam, Sanonam, Niziolam – viņiem visiem bija skaidri noteiktas lomas. Un aizsardzībā? Atkal fiziskums. Atslēgas vārds.
Svarīgi arī pieminēt, ka no iepriekšējās sezonas bija palikuši vairāki spēlētāji, lai gan iepriekš “Slask” pat nebija iekļuvis izslēgšanas spēlēs. Tas ietekmēja komandas dinamiku. Neskatoties uz to, mēs paveicām labu darbu. Man bija lieliski asistenti – Radeks, Jaceks, Pjotrs un Maks. Viņi patiešām ir neticami lojāli klubam. Kad viss beidzās tā, kā beidzās… es biju nedaudz satraukts. Bet, kā es saku, tā ir darba sastāvdaļa.
Es atceros virsrakstus no Eirokausa laika – “Ainars Bagatskis ir jaunais boss Vroclavā”. Jūs visur slavēja, bet dažus mēnešus vēlāk tikāt atlaists. Kā jūs pats piedzīvojāt šo noskaņojuma un attieksmes maiņu?
Man bija svarīgi, kā šī komanda spēlēja Eirokausā un Polijas līgā. Sākumā, teiksim, pirmajās četrās vai piecās nedēļās, spēlētāji sūdzējās un nespēja īsti pielāgoties ritmam – spēlēm Eirokausā un pēc tam ļoti fiziskajām spēlēm Polijas līgā. Vissvarīgākais bija pielāgoties šādam grafikam. Es uzskatu, ka mēs kā komanda to paveicām. Bija statistikas rādītāji, kuros tika salīdzinātas Eirolīgas un Eirokausa komandas. Vairākos no šiem rādītājiem mēs, neskatoties uz to, ka mums nebija lielākais talants, bijām starp labākajām komandām, īpaši aizsardzībā. Teiksim vienkārši – tas nebija viegli.
Tev ir jākoncentrējas uz lietām, kuras tu patiešām vari ietekmēt, nevis jāreaģē uz lietām, kuras nevari kontrolēt. Kāpēc man to analizēt? Ja apkārt man tiek pieņemti lēmumi, kurus es nevaru ietekmēt, ko es varu pateikt? Es zinu savu darbu. Tas arī viss.
Es iepriekš nepieminēju vienu brīnišķīgu lietu par Vroclavu – līdzjutējus. Atbalsts tribīnēs bija neprātīgs. Jūs nevarat iedomāties, cik daudz atbalsta ziņu es saņēmu gan sezonas laikā, gan pēc atlaišanas. Es to patiešām ļoti novērtēju. Tagad, skatoties atpakaļ, iespējams, es dažas lietas būtu darījis citādi, taču es nesūdzēšos. No visas sirds novēlu klubam veiksmi.
