18 gadus vecais Ričards Aizpurs podkāstā “LV basketbols” kaislīgi stāstīja par savu pirmo pieredzi Latvijas valstsvienībā pērnā gada rudenī un aizvadītajā vasarā, kad beidzot izdevās arī pārbaudes spēlē debitēt izlases rindās.
“Atrados Toronto, Kanādā, kad man pazvanīja Emīls [Toms, izlases delegācijas vadītājs] un prasīja, ko darīšu oktobra beigās. Tad viņš pateica, ka lielajā izlasē piedāvā [būt treniņnometnē uz novembra/decembra logu],” savu pirmo izsaukumu uz Latvijas valstsvienību pagājušā gada rudens/ziemas FIBA logā atminējās Aizpurs.
“Man ar [treneri Sito Alonso] pieredze bija ļoti laba.[..] Es biju kopā ar Rihardu Lomažu, ar visiem [labākajiem Latvijas] spēlētājiem. Man tas bija diezgan liels gods būt kopā ar viņiem. Diemžēl nedebitēju, bet tas man iedeva lielu pieredzi. Un tagad, kad es atbraucu [uz izlasi vasarā pie trenera Jāņa Gailīša] pilnībā citādāk redzēju laukumu, pilnībā citādāk redzēju sevi. Nebija vairs tās baiļu sajūtas. Bija sajūta, ka man jāpierāda, ka te iederos, ka esmu viens no viņiem, savā prātā varbūt pat labāks,” otro izsaukumu uz valstsvienību aizvadītajā vasarā atcerējās Aizpurs. “Oktobrī atbraucu ar tādu mazu baiļu sajūtu ienākt arēnā, ar maziem šermuļiem un drebuļiem ķermenī. Tagad ienācu ar dusmām, tas izmainīja manu attieksmi pret izlasi. Un tad man arī sanāca [debitēt].”
“Treneris [Gailītis] man arī iedeva diezgan lielu motivāciju. Paldies treneriem, viņi mani diezgan labi atbalstīja. Izlasē atrasties ir viena no vislabākajām sajūtām. Tas, kas notiek izlases ģērbtuvē, ir vislabākā un visforšākā emocija. Ar saviem džekiem, ar savu komandu, pēc uzvaras. Tā, man šķiet, vislabākā emocija, ko vari iegūt.”
