NBA ambīcijas, miljoni, zaudējumi… kāpēc Strautiņa “Roma” nonākusi krīzē?

Ar aptuveni 12 miljonu eiro budžetu, NBA pieredzi un skaļiem nākotnes plāniem Itālijas basketbola jaunais projekts “Roma” sezonu sāka kā potenciāls pretendents uz augstām vietām. Taču pēc astoņām spēļu kārtām Latvijas valstsvienības basketbolista Artūra Strautiņa pārstāvētais klubs atrodas Itālijas A sērijas tabulas lejasgalā un ieņem pēdējo vietu savā Eirokausa grupā. Statistika atklāj, ka problēmas ir daudz dziļākas par vienkārši neveiksmi – komanda nespēj aizsargāties, Eirokausā katastrofāli bieži zaudē bumbu un pagaidām nav atradusi veidu, kā individuālo meistarību pārvērst stabilā komandas sniegumā.

Piecas uzvaras 16 spēlēs

“Roma” projekts tika izveidots šovasar, iegādājoties Kremonas kluba sportiskās tiesības startam Itālijas augstākajā līgā. Jaunās organizācijas ambīcijas jau no pirmās dienas sniedzās tālāk par vienkāršu nostiprināšanos A sērijā. Romas klubs vēlas kļūt par nozīmīgu spēlētāju Eiropas basketbolā un nākotnē pretendēt uz dalību iecerētajā NBA Eiropas projektā.

Šādu ieceru īstenošanai netika taupīti līdzekļi. Itālijas mediji vēsta, ka “Roma” sezonas budžets sasniedz aptuveni 12 miljonus eiro, kas ir ceturtais lielākais A sērijā – aiz Milānas “Olimpia”, Boloņas “Virtus” un Tortonas “Derthona” klubiem. Tomēr pirmie rezultāti ir krasā pretrunā ieguldītajai naudai.

“Roma” bilances 2026. gada 21. novembrī.

Kopumā “Roma” pirmajās 16 oficiālajās spēlēs izcīnījusi tikai piecas uzvaras. Turklāt īpaši satraucošs ir sniegums izbraukumā – Itālijas čempionātā zaudētas visas četras viesos aizvadītās spēles, un identiska bilance ir arī Eirokausā. Tātad astoņos izbraukumos divos turnīros Romas komanda nav izcīnījusi nevienu uzvaru.

Kā komanda, kuras sastāvā ir vairāki augsta līmeņa basketbolisti un kuras veidošanā ieguldīti ievērojami līdzekļi, var demonstrēt tik nestabilu sniegumu? Atbildi meklēju padziļinātajā statistikā.

Aizsardzība – galvenais šķērslis ceļā uz uzvarām

“Roma” problēmu centrā ir aizsardzība, taču tās izpausmes Itālijas čempionātā un Eirokausā atšķiras. A sērijā Romas komanda demonstrē vienu no efektīvākajiem uzbrukumiem turnīrā. Tā gūst 124,1 punktu uz 100 uzbrukumiem – trešais labākais rādītājs starp 16 komandām. Tomēr pretiniekiem tiek atļauts gūt 123,1 punktu uz 100 uzbrukumiem. Tas ir otrais sliktākais aizsardzības rādītājs līgā.

Uzbrukuma un aizsardzības reitings

A sērijā uzbrukuma un aizsardzības efektivitātes starpība ir tikai +1,0 punkts uz 100 uzbrukumiem. Tas nozīmē, ka pat ļoti produktīvs uzbrukums nespēj nodrošināt pārliecinošu pārsvaru. Romas basketbolisti Itālijas čempionātā vidēji gūst 98,6 punktus, bet ielaiž 98,0. Šie skaitļi parāda, ka komanda spēj regulāri iesaistīties rezultatīvās spēlēs, taču nespēj pietiekami bieži apturēt pretiniekus.

Īpaši izteikti tas redzams izbraukumos, kuros komandas aizsardzības efektivitāte nokrītas līdz 131,8 ielaistiem punktiem uz 100 uzbrukumiem. Salīdzinājumam – mājas spēlēs šis rādītājs ir 113,9. Starpība ir gandrīz 18 punkti uz 100 uzbrukumiem.

Šāda atšķirība liecina par aizsardzības sistēmas nestabilitāti. Komanda savā laukumā vēl spēj kontrolēt spēles ritmu un atsevišķus pretinieku uzbrukuma risinājumus, bet izbraukumā šī kontrole pazūd.

Turklāt Romas pretinieki A sērijā met ar 56,4% efektivitāti pēc eFG% rādītāja, kas ir trešais augstākais līgā. Tas norāda, ka problēma nav tikai ielaisto punktu daudzumā – pretiniekiem tiek ļauts izdarīt pārāk efektīvus metienus. Vienlaikus “Roma” pati met ar 59,3% eFG, kas ir otrais labākais rādītājs čempionātā.

Paradokss ir acīmredzams: Romas komanda ir viena no labākajām metienu komandām Itālijā, bet vienlaikus arī viena no sliktākajām komandām pretinieku metienu ierobežošanā. 

Tas ir būtisks arguments, kāpēc komandas problēmas nevar atrisināt tikai ar vēl viena rezultatīva spēlētāja piesaistīšanu.

Eirokausā vēl sarežģītāk – uzbrukumu iznīcina kļūdas

Ja Itālijas čempionātā “Roma” vismaz spēj kompensēt vājo aizsardzību ar augstvērtīgu uzbrukumu, Eirokausā šis mehānisms vairs nedarbojas.

Starptautiskajā turnīrā Romas komandas uzbrukuma efektivitāte ir tikai 108,0 punkti uz 100 uzbrukumiem – 11. zemākais rādītājs starp 32 dalībniecēm. Savukārt aizsardzībā tiek ielaisti 115,4 punkti uz 100 uzbrukumiem, kas ir sestais sliktākais rādītājs turnīrā. Rezultāts ir negatīvs net reitings -7,5.

Vēl satraucošāka ir komandas nespēja saglabāt bumbu. Roma zaudē bumbu 23,2% uzbrukumos – gandrīz katrā ceturtajā uzbrukumā.

Kļūdu īpatsvars Eirokausā.

Vidēji spēlē “Roma” Eirokausā pieļauj 18,3 kļūdas, kamēr pretinieki – 13,1. Starpība ir vairāk nekā piecas kļūdas spēlē. Tā ir milzīga problēma, jo katra kļūda ne tikai atņem iespēju izdarīt metienu, bet nereti rada pretiniekam iespēju gūt vieglus punktus ātrajā uzbrukumā.

Šajā kontekstā īpaši svarīgs ir vēl kāds rādītājs – Roma Eirokausā met ar 52,9% eFG, bet pretinieki ar 52,8%. Tātad metienu efektivitātes ziņā komanda faktiski neatpaliek no saviem pretiniekiem. Taču spēļu rezultāti ir izteikti negatīvi.

No tā var izdarīt secinājumu – Eirokausā “Roma” zaudē ne tik daudz metienu kvalitātes, cik uzbrukumu skaita un bumbas kontroles dēļ. 

Arī cīņa par atlēkušajām bumbām nepalīdz šo deficītu kompensēt. Pretinieki vidēji izcīna 13,3 atlēkušās bumbas uzbrukumā, kamēr Roma – tikai 11,4. Lai gan uzbrukuma atlēkušo bumbu īpatsvars ar pretiniekiem ir līdzīgs, pretinieki savas otrās iespējas labāk pārvērš punktos.

Savukārt “Roma” piespēļu īpatsvars Eirokausā ir 63,2%, kamēr pretiniekiem – 66,4%. Tas nav katastrofāli, taču papildina kopējo ainu. Proti, Romas uzbrukumam pietrūkst stabilitātes, un pārāk daudzas izspēles beidzas bez metiena.

Šāda kļūdu un aizsardzības problēmu kombinācija ir īpaši bīstama komandai, kas vēl tikai veido savstarpējo sapratni.

Kāpēc divos turnīros redzamas tik atšķirīgas komandas? 

Romas komandas uzbrukuma efektivitāte Eirokausā ir par 16,1 punktu zemāka nekā A sērijā. Savukārt kļūdu īpatsvars pieaug par 7,2 procentpunktiem. Šie rādītāji liecina, ka starptautiskajā turnīrā pretiniekiem daudz veiksmīgāk izdodas izjaukt Romas uzbrukuma struktūru.

To var skaidrot ar pretinieku aizsardzības intensitāti, agresīvāku spiedienu uz bumbas turētājiem un labāku sagatavošanos konkrēto spēlētāju individuālajām īpašībām.

Būtiska ir arī spēles organizācija. Itālijas čempionātā Roma asistē 58% realizēto metienu, kas ir ceturtais zemākais rādītājs līgā. Tas norāda uz ievērojamu individuāli veidotu uzbrukumu īpatsvaru.

Ja individuālā meistarība ļauj realizēt metienus ar gandrīz 60% eFG efektivitāti, šāda pieeja var būt rezultatīva. Taču, kad metienu precizitāte krītas un pretinieki piespiež biežāk kļūdīties, uzbrukumam pietrūkst alternatīvu.

Tādējādi Romas problēma nav tikai spēlētāju kvalitātē, bet arī tajā, kā viņu individuālās prasmes tiek savienotas vienotā sistēmā.

Artūrs Strautiņš – stabilitāte 

Uz šī fona īpašu uzmanību pelna Artūra Strautiņa sniegums. Basketbolists, kurš kandidē uz Gada basketbolista balvu Latvijā, abos turnīros ir stabils pamata piecinieka spēlētājs, vidēji laukumā pavadot vairāk nekā 26 minūtes. Viņa statistika apliecina, ka latvietis spēj sniegt pienesumu uzbrukumā, taču vienlaikus atklāj arī atšķirības starp sniegumu Itālijas čempionātā un Eirokausā.

Artūra Strautiņa sezonas salīdzinājums pēc 8 mačiem katrā turnīrā

Itālijas čempionātā Strautiņš demonstrē ļoti labu uzbrukuma efektivitāti. Viņš realizē 56,5% divpunktu un 40% trīspunktu metienu, kā arī 77,8% soda metienu. Viņa patiesās metienu efektivitātes rādītājs jeb TS% sasniedz 61,6%, kas ir augstāks nekā aptuveni 69% līgas spēlētāju.

Svarīgi arī tas, ka Strautiņa loma nav balstīta uz ļoti lielu bumbas izmantošanas īpatsvaru. Viņa USG% ir tikai 16,5%, kas nozīmē, ka latvietis nav viens no galvenajiem komandas uzbrukumu noslēdzējiem. Neraugoties uz to, viņš vidēji gūst 11,3 punktus un palīdz komandai ar četrām atlēkušajām bumbām. Tas raksturo Strautiņu kā efektīvu papildinošo uzbrukuma spēlētāju, kurš spēj izmantot savas iespējas, neprasot pārmērīgu bumbas kontroli.

Vēl interesantāki ir komandas snieguma rādītāji laikā, kad latvietis atrodas laukumā. A sērijā “Roma” ar Strautiņu laukumā sasniedz +7,1 net reitingu uz 100 uzbrukumiem, bet viņa ON/OFF rādītājs ir +5,4. Tas nozīmē, ka komandas net efektivitāte ar Strautiņu laukumā ir par 5,4 punktiem labāka nekā bez viņa. Šajā statistikas kategorijā latvietis apsteidz aptuveni 75% līgas spēlētāju. Tas ir nozīmīgs rādītājs komandā, kura piedzīvojusi sešus zaudējumus astoņās spēlēs.

Vienlaikus jāuzsver, ka On/Off statistika pati par sevi nepierāda individuālu cēloņsakarību. To ietekmē arī komandas biedri, pretinieku sastāvi un spēlētāja izmantošanas apstākļi. Tomēr tā apliecina, ka Strautiņa atrašanās laukumā A sērijā līdz šim sakritusi ar salīdzinoši veiksmīgākiem komandas nogriežņiem.

Eirokausā aina ir sarežģītāka. Latvietis vidēji gūst 9,3 punktus, realizējot 33,3% tālmetienu un 52,1% divpunktu metienu. Viņa TS% samazinās līdz 54,4%. Arī komandas net reitings Strautiņa laukumā pavadītajās minūtēs ir negatīvs (-6,9), bet On/Off rādītājs sasniedz -3,4.

Tomēr šie skaitļi jāvērtē visas komandas kontekstā. “Roma” Eirokausā kopumā sasniegusi negatīvu net efektivitāti, un latvieša rādītāji nav atrauti no komandas kopējām problēmām. Strautiņa individuālajā statistikā redzams arī potenciāls uzlabojumiem. Abos turnīros viņš vidēji izdara tikai aptuveni vienu rezultatīvu piespēli, bet kļūdās biežāk – Eirokausā 1,3 un A sērijā 1,5 reizes spēlē.

Tiesa, ar viņa salīdzinoši nelielo bumbas izmantošanas īpatsvaru nebūtu korekti prasīt tādu pašu spēles veidošanas pienesumu kā komandas galvenajiem saspēles vadītājiem.

Strautiņa stiprā puse ir efektīva uzbrukumu noslēgšana, nevis to organizēšana. Romas komandai būtu svarīgi viņa metienu precizitāti izmantot vēl mērķtiecīgāk, vienlaikus neuzliekot latvietim pienākumus, kas neatbilst viņa ierastajai lomai.

Oliniks un Menions – individuālā meistarība negarantē komandas kvalitāti 

“Roma” sastāvā netrūkst atpazīstamu basketbolistu. Viens no skaļākajiem nesenajiem papildinājumiem ir bijušais NBA spēlētājs Kellijs Oliniks, kura piesaiste bija nepārprotams signāls par kluba ambīcijām. Kanādietis jau pirmajās divās A sērijas spēlēs demonstrēja iespaidīgu individuālo sniegumu, vidēji gūstot 27,5 punktus un izcīnot astoņas atlēkušās bumbas.

Tomēr arī šāds pienesums uzreiz nepārvērtās uzvarās. Tas izgaismo vienu no “Roma” sastāva veidošanas problēmām – individuālais talants vēl nenozīmē saderīgu komandu. Olinika spēles īpašības teorētiski var palīdzēt gan uzbrukuma organizēšanā, gan laukuma paplašināšanā. Viņš spēj piesaistīt aizsargu uzmanību, piespēlēt un veidot uzbrukumu no garā spēlētāja pozīcijas. Taču viņa integrēšana sezonas gaitā prasa pielāgošanos arī pārējiem basketbolistiem.

Īpaši svarīga ir sadarbība ar komandas galveno saspēlnieku Niko Menionu, no kura tiek gaidīta uzbrukuma organizēšana un spēles ritma kontrole. Eirokausa statistika rāda, ka “Roma” galvenā problēma ir bumbas saglabāšana. Līdz ar to no saspēles organizētājiem tiek prasīts ne tikai radīt metienu iespējas, bet arī mazināt kļūdu skaitu.

Olinika pievienošanās var uzlabot uzbrukuma daudzveidību, taču tā pati par sevi neatrisina aizsardzības komunikācijas, pārejas aizsardzības un komandas disciplīnas jautājumus. Turklāt sezonas laikā piesaistīts augsta līmeņa spēlētājs neizbēgami maina iepriekš izveidoto lomu sadalījumu.

Šādā situācijā treneru uzdevums kļūst īpaši sarežģīts – atrast līdzsvaru starp individuālās meistarības izmantošanu un komandas kopējo spēles struktūru.

Treneris zem spiediena un Skariolo klātbūtne

Neveiksmīgais sezonas sākums neizbēgami aktualizējis arī galvenā trenera Alesandro Magro nākotni. Pēc smagā zaudējuma Eirokausā pret Stambulas “Bahčešehir” ar 70:92 Itālijas medijos arvien skaļāk izskanēja jautājumi par trenera atbildību. Tomēr kluba vadība publiski paudusi atbalstu Magro.

Viens no “Roma” kluba vadītājiem Roberto Karmenati uzsvēris, ka trenera nomaiņa netiek apspriesta un klubs risinājumu meklēs ikdienas darbā. Šāda nostāja ir saprotama, ņemot vērā projekta īso pastāvēšanas laiku. Komanda tika izveidota vienas vasaras laikā, un tās sastāvā apvienoti spēlētāji ar atšķirīgu pieredzi, lomām un basketbola ieradumiem. Kā Artūrs Strautiņš atklāja sarunā ar Rolandu Freimani, komandai paredzēta ārkārtas tikšanās ar vadību.

Tomēr laika trūkums nevar pilnībā attaisnot aizsardzības problēmu mērogu. A sērijā otrā sliktākā aizsardzības efektivitāte un Eirokausā lielākais kļūdu īpatsvars ir rādītāji, kas prasa konkrētas taktiskas un organizatoriskas izmaiņas. Turklāt negatīvu emocionālu fonu šī brīža situācijai veido arī cita Romā tikai vasarā izveidota kluba “Maxima Roma” absolūti pretējās sekmes – A sērijā bilance 5-3 un stabila vieta play-off zonā, bet Eirokausā 4-4 un reāla cīņa par iekļūšanu play-off.

Standings provided by Sofascore

Vēl vienu papildu dimensiju situācijai piešķir pieredzējušā trenera Serdžio Skariolo iesaiste kluba darbā. Bijušais Spānijas izlases galvenais treneris “Roma” struktūrā darbojas kā īpašais padomnieks basketbola stratēģijas jautājumos. Kā vēsta Itālijas mediji, viņš seko treniņu procesam un sniedz ieteikumus treneru kolektīvam.

Šāda pieredzējuša speciālista klātbūtne teorētiski var būt liels ieguvums jaunam projektam, taču tā rada arī jautājumu par lēmumu pieņemšanas struktūru. Komandai, kas vēl tikai veido identitāti, ir būtiski, lai spēlētājiem būtu skaidrs, kurš nosaka taktiskās prioritātes un kurš ir atbildīgs par to īstenošanu.

Nav pamata apgalvot, ka Skariolo iesaiste pati par sevi negatīvi ietekmē rezultātus. Tomēr tik sarežģītā organizatoriskā modelī īpaši svarīga ir konsekvence un vienota basketbola filozofija.

Nepareizi veidots sastāvs?

Itālijas basketbola apskatnieks Marko De Benedeto, analizējot Romas neveiksmīgo startu, uzsvēris, ka jaunizveidotam klubam nepieciešams laiks, lai sakārtotu ne tikai basketbola, bet arī organizatoriskos procesus. Viņaprāt, sezonas sākumā iecerētie taktiskie risinājumi pēc pirmajām oficiālajām spēlēm var prasīt korekcijas, taču tas nenozīmē, ka visa komanda būtu jāveido no jauna.

Šim vērtējumam ir pamats. “Roma” statistika neliecina, ka komandai trūktu uzbrukuma talanta. Gluži pretēji – Itālijas čempionātā tā ir viena no efektīvākajām uzbrukuma komandām. Tādēļ galvenais jautājums nav par to, vai sastāvā ir pietiekami meistarīgi spēlētāji. Svarīgāk ir saprast, vai sastāvā ir pietiekami daudz basketbolistu, kuri spēj nodrošināt aizsardzības stabilitāti, disciplinētu spēles organizēšanu un nepieciešamo līdzsvaru starp uzbrukumu un aizsardzību.

Komandā ar vairākām izteiktām uzbrukuma opcijām nereti rodas situācija, kurā spēlētājiem jāpiekāpjas individuālajās lomās. Kādam jāsamazina metienu skaits, citam jāuzņemas lielāka atbildība aizsardzībā, vēl kādam jāspēlē bez bumbas. Šādas izmaiņas nav vienkāršas, īpaši komandai, kura izveidota īsā laikā un uzreiz spiesta cīnīties divos turnīros.

Arī kluba iespējamie plāni papildināt sastāvu ar vēl vienu spēlētāju jāvērtē tieši šādā kontekstā. Ja potenciālais jaunpienācējs spētu uzlabot aizsardzību, spēles organizāciju vai atlēkušo bumbu kontroli, tas varētu dot lielāku pienesumu nekā vēl viens izteikts punktu guvējs.

Mājas un izbraukuma spēļu kontrasts 

Vēl viens skaitlis, kas īpaši spilgti raksturo “Roma” problēmas, ir komandas rezultātu atšķirība mājās un izbraukumā. Itālijas čempionātā “Roma” mājas spēlēs sasniedz +14,6 net reitingu, bet izbraukumā tas nokrītas līdz -11,9. Eirokausā situācija ir vēl sliktāka – izbraukumā komandas neto reitings ir -15,3.

Šādi rādītāji parāda, ka komandai pietrūkst spējas reproducēt savu labāko sniegumu dažādos apstākļos. Mājās komanda var paļauties uz rezultatīvu uzbrukumu un atsevišķiem veiksmīgiem spēles nogriežņiem. Taču izbraukumā, kad pretinieki uzspiež savu ritmu un palielina spiedienu, komanda pārāk bieži zaudē kontroli.

Tas var liecināt gan par nepietiekami nostiprinātu taktisko sistēmu, gan par spēlētāju savstarpējās sapratnes trūkumu. Skaidrs, ka komandai ar tik lielām ambīcijām nespēja uzvarēt izbraukumā ir nopietns šķērslis.

“Roma” net efektivitāte atkarībā no spēles vietas.

NBA Eiropas ambīcijas un nepatīkamā realitāte

“Roma” neveiksmīgais starts rada jautājumus, kas sniedzas tālāk par pašreizējo sezonu. Kluba vadības ilgtermiņa mērķis ir nostiprināt Romu Eiropas basketbola elitē un potenciāli iesaistīties NBA Eiropas projektā. Tomēr šobrīd komanda Itālijas čempionātā atrodas tikai divus punktus virs izkrišanas zonas.

Itālijas medijos jau izskanējušas bažas par scenāriju, kurā ambiciozais Romas projekts varētu nonākt otrajā līgā. Šādas situācijas iespējamās sekas ir īpaši nopietnas, jo pagaidām nav skaidrs, kādi sportiskie kritēriji nākotnē tiktu izvirzīti dalībai NBA Eiropas turnīrā.

Vēsturisks piemērs nav tālu jāmeklē. 2010./2011. gada sezonā Romas “Virtus” palika tikai devītajā vietā A sērijā un pēc toreizējiem Eirolīgas nosacījumiem zaudēja licenci dalībai Eirolīgā nākamajā sezonā. Protams, tas nenozīmē, ka līdzīgs scenārijs automātiski atkārtotos “Roma” gadījumā, jo sportiskais princips jau sen vairs nav vienīgais izšķirošais, lai klubi piedalītos starptautiskajos turnīros.

Tai pašā laikā pašreizējā situācija atgādina, ka ilgtermiņa biznesa ambīcijām nepieciešams arī sportiskais pamats. Vēl nesen ar lielām ambīcijām (lasi – finansējumu) Eiropā sevi mēģināja pieteikt Viļņas “Wolves”, taču sportiski nespēja tās attaisnot pat Lietuvas čempionātā, un entuziasms ātri apsīka. Šobrīd kluba vairs nav. Starp citu, Viļņas “Wolves” vadībā arī bija Rimants Kaukēns – leģendārais basketbolists, kurš tagad ir arī pie “Roma” vadības.

Aptuveni 12 miljonu eiro budžets Romas klubam var palīdzēt piesaistīt augsta līmeņa spēlētājus, taču tas negarantē komandas ķīmiju, aizsardzības disciplīnu un spēju uzvarēt sarežģītās situācijās. Tieši šie elementi pagaidām Romas projektam pietrūkst visvairāk.

Standings provided by Sofascore

Kas “Roma” jāmaina, lai sezonu vēl glābtu?

Pēc pirmajām astoņām spēlēm abos turnīros iespējams izcelt četrus galvenos uzdevumus, kuru atrisināšana varētu būt izšķiroša sezonas turpinājumā.

Pirmkārt, jāuzlabo aizsardzības organizācija. Itālijas čempionātā komanda nevar ilgstoši paļauties uz to, ka katrā spēlē spēs gūt aptuveni 100 punktus. Nepieciešams samazināt pretinieku metienu efektivitāti un novērst situācijas, kurās aizsardzība sabrūk pēc vienas neveiksmīgas epizodes.

Otrkārt, Eirokausā būtiski jāsamazina kļūdu skaits. Pašreizējais 23,2% kļūdu īpatsvars ir pārāk augsts komandai, kas vēlas cīnīties par iekļūšanu izslēgšanas spēlēs. Šī problēma jārisina ar skaidrāku lomu sadalījumu, drošāku spēles organizēšanu un labākiem lēmumiem uzbrukuma sākumposmā.

Treškārt, treneru kolektīvam jāatrod stabils līdzsvars starp individuālo talantu un komandas spēli. Olinika, Meniona, Strautiņa un pārējo vadošo basketbolistu meistarība ir jāizmanto tā, lai uzbrukums nekļūtu pārāk atkarīgs no individuālām epizodēm.

Ceturtkārt, jānostiprina rotācija un spēlētāju savstarpējā sadarbība. Šajā aspektā nozīmīgs var būt arī Strautiņa pienesums. Latvietis A sērijā demonstrē efektīvu uzbrukuma sniegumu un pozitīvus komandas rezultātus savās laukumā pavadītajās minūtēs. Ja “Roma” spēs izveidot skaidrāku sistēmu, Strautiņa precizitāte, daudzpusība un spēja spēlēt bez bumbas var kļūt par vēl nozīmīgāku komandas uzbrukuma elementu.

Romai netrūkst talanta, tai trūkst komandas

“Roma” pirmie mēneši profesionālajā basketbolā ir spilgts piemērs tam, cik sarežģīti ir īsā laikā izveidot konkurētspējīgu komandu pat ar ievērojamiem finanšu resursiem. Itālijas čempionātā Roma spēj demonstrēt vienu no labākajiem uzbrukumiem līgā, taču to praktiski pilnībā neitralizē vājā aizsardzība.

Eirokausā situācija ir vēl problemātiskāka – komanda zaudē gandrīz katru ceturto uzbrukumu kļūdu dēļ un nespēj pietiekami efektīvi kompensēt šos zaudējumus ar aizsardzību vai atlēkušajām bumbām.

Artūra Strautiņa individuālais sniegums, īpaši A sērijā, ir viens no pozitīvajiem elementiem Romas sezonas sākumā. Latvietis demonstrē labu metienu efektivitāti, stabilu spēles laiku un pozitīvu klātbūtnes ietekmes statistiku Itālijas čempionātā, bet viena spēlētāja produktivitāte nevar atrisināt sistēmiskas komandas problēmas. Arī Kellija Olinika piesaiste un citu pieredzējušu basketbolistu klātbūtne pagaidām nav mainījusi galveno tendenci – Roma spēj spēlēt rezultatīvi, bet nespēj pietiekami konsekventi kontrolēt spēles.

Alesandro Magro un viņa treneru kolektīvam sezonas turpinājumā būs jāatrod risinājumi, kas ne tikai uzlabo atsevišķus statistikas rādītājus, bet arī izveido komandas identitāti. Pašreizējā “Roma” krīze ir stāsts par to, ka par 12 miljoniem eiro iespējams iegādāties augsta līmeņa basketbolistus, taču par šo naudu nav iespējams automātiski nopirkt komandas ķīmiju, aizsardzības disciplīnu un uzvarētāju mentalitāti.

Un tieši šis būs lielākais pārbaudījums projektam, kura ambīcijas sniedzas līdz NBA Eiropai, bet kura pašreizējā realitāte ir cīņa par izkļūšanu no Itālijas A sērijas tabulas lejasgala.

Autors: Andrejs Siliņš Source: realgm.com, 3stepbasket.com, gazzetta.it

Komentāri (0)