Kaspars Vecvagars video materiālā, ko sagatavojis viņa jaunais darba devējs Kauņas “Žalgiris“, dalījies iespaidos par pievienošanos klubam, kā arī atminējās savas spēlētāja gaitas “Žalgirī”.
“Kad es biju rezerves komandā, galvenā “Žalgiris” komanda vēl spēlēja Kauņas Sporta hallē. Es atceros savu pirmo spēli ar galveno komandu – toreiz treneris bija Iliass Zuross, un mēs piedalījāmies pirmssezonas turnīrā Turcijā. Protams, sākumā es nesaņēmu daudz iespēju, vairāk palīdzēju treniņos, taču pieredze bija laba. Visvairāk atceros Eirolīgas spēli pret Stambulas “Anadolu Efes”, kurā uzvarējām, un es guvu 10 punktus – toreiz spēlēju kopā ar Šarūnu Jasikēviču,” savās karjeras atmiņās no Kauņā pavadītā laika kā spēlētājam dalījās Vecvagars.
Vēlāk latviešu treneris stāstīja par mācībām, ko guvis no Jasikēviča, par apgūto lietuviešu valodu, spēlēšanu kopā ar Marku Gazolu un savu lēmumu beigt karjeru.
“Patiesībā es par to domāju jau ilgu laiku, jo man bija traumas un es vairs nespēju sasniegt to līmeni, kāds man bija iepriekš. Es esmu cilvēks, kurš vienmēr vēlas progresēt, bet to vairs nevarēju izdarīt, tāpēc nolēmu, ka kaut kas ir jāmaina. Tad pabeidzu pusgadu ilgas studijas, ieguvu trenera licenci un sāku domāt par citu karjeru. Tas nebija grūts lēmums, jo basketbolista dzīve kļuva nedaudz vienmuļa, un es gribēju vairāk laika pavadīt ar ģimeni, tāpēc lēmums nāca dabiski,” sacīja stratēģis.
Vecvagars arī novērtēja pagājušajā sezonā kopā ar Valmieras klubu sasniegto – izcīnītos trīs titulus, kā arī, ierodoties Kauņā, dalījās pirmajās emocijās par dzīvi šajā pilsētā kā spēlētājs.
“Tas nebija biedējoši, jo es jau biju spēlējis pret visiem tiem spēlētājiem, ar kuriem vēlāk kļuvu par komandas biedriem, tāpēc visus zināju. Galu galā Latvijā, Igaunijā un Lietuvā visi ir kā brāļi, tāpēc tas nav tik sarežģīti kā doties uz Spāniju vai ASV. Vislabākā saikne mums, iespējams, izveidojās ar Edgaru Ulanovu, bet bija arī citi – Vaids Kariņausks, Taurs Jogēla,” piebilda Kaspars.
Noslēgumā jaunais „Žalgiris-2” stratēģis apmeklēja treneru telpas un galveno zāli.
“Viss izskatās ļoti līdzīgi, iespējams, pat grozi ir tie paši. Es atceros laikus, kad varēju dankot – tie bija labi laiki. Pēc traumām man nācās vairāk strādāt pie metiena un spēles lasīšanas. Protams, tagad viss ir citādi, jo daudzi jaunie spēlētāji dodas uz NCAA, bet kā trenerim pie tā ir jāpierod, jo basketbols arī mainās. Jo labāk tu spēj pielāgoties, jo labāks treneris būsi. Es ar nepacietību gaidu nākamo sezonu, jo Lietuva ir basketbola valsts, un “Žalgiris” fani vienmēr ir bijuši vislabākie,” sacīja Vecvagars.
