Lietuvas izlases pieredzējušais centrs Jons Valančūns plašā intervijā BasketNews žurnālistam Donātam Urbonam atklāti runājis par savu prombūtni no pašreizējā FIBA Pasaules kausa kvalifikācijas loga, problēmām Lietuvas valstsvienības organizācijā un arvien dziļāko šķelšanos Lietuvas basketbola sabiedrībā.
34 gadus vecais Valančūns, kurš pēc ilgās NBA karjeras atgriezies Lietuvā un pievienojies Kauņas “Žalgiris”, kritizēja ne tikai sportiskos rezultātus, bet arī Lietuvas Basketbola federācijas darbu un tās vadības pieeju. Īpaši viņš izcēla federācijas prezidenta Mindauga Balčūna atbildību.
Valančūns uzsvēra, ka viņa lēmumu šoreiz nepievienoties izlasei ietekmējušas arī organizatoriskas problēmas: “Kad viss ir labi, parasti no grūtībām nebēg. Taču ar valstsvienību ne viss patiešām bija tik labi. Bija negatīvi aspekti un tehniskas detaļas, kas man kā pieredzējušam spēlētājam neizskatījās labi. Mēs nākam spēlēt par Lietuvas mīlestību, patriotisma dēļ. Taču ir nepieciešams arī zināms process, kas ļauj mierīgi strādāt un spēlēt Lietuvas labā.”
Basketbolists norādīja, ka viņa kritika nav saistīta ar luksusa apstākļiem – viesnīcām, transportu vai čarterlidojumiem. Problēma esot daudz vienkāršākās lietās: komunikācijā, cieņā pret spēlētājiem un organizatoriskajā darbā.
“Mēs varam gulēt sliktākā viesnīcā. Ar to nav nekādu problēmu,” sacīja Valančūns. “Taču dažkārt runa ir par elementāru cilvēcisku attieksmi, par grafiku.” Valančūns uzsvēra, ka vasara ir laiks, kad spēlētāji vēlas pavadīt laiku ar ģimenēm, īpaši tiem, kuri gada laikā neatrodas Lietuvā.
“Vasara ir iespēja mums pavadīt vairāk laika ar ģimenēm, īpaši tiem, kuri gada laikā neatrodas Lietuvā. Tu vēlies saprātīgu grafiku un zināt, kāda būs tava dienas kārtība, lai varētu apvienot ģimenes dzīvi ar pienākumiem izlasē.”
Viņš atzina, ka regulārās pēdējā brīža izmaiņas grafikā kļuvušas īpaši kaitinošas: “Tagad grafiks mainās, tad nemainās. Tas notiks, tas nenotiks. Ir nenoteiktība, nepārtraukta pārslēgšanās… Jā, autobusi ir labi, čarterlidojumi ir labi, viss ir kārtībā. Taču, kad grafiks mainās 15 minūtes pirms tam, kad tu jau gandrīz esi izgājis pa durvīm, tas izskatās dīvaini. Mēs esam pieauguši cilvēki.”
Valančūns uzskata, ka federācijai būtu jāspēj valstsvienības divu nedēļu garo kvalifikācijas logu saplānot savlaicīgi: “Asociācija to nedara pirmo gadu. Logs ir tikai divas nedēļas. Var taču iepriekš saplānot visas zāles un visu grafiku, nevis sēdēt viesnīcas vestibilā un izlemt, ko mēs šodien darīsim.”
Valančūns nevēlējās visu atbildību par Lietuvas problēmām uzvelt galvenajam trenerim Rimam Kurtinaitim: “Manas attiecības ar Rimu ir labas. Varbūt mums kaut kur ir atšķirīgi viedokļi vai mēs dažādi redzam noteiktas lietas. Taču viņš ir treneris, un viņš pieņem basketbola lēmumus.”
Pēc Valančūna domām, atbildība par pašreizējo situāciju jāuzņemas visiem, kuri iesaistīti Lietuvas basketbola procesos: “Neviens nevēlas, lai mēs zaudētu un atrastos lejupslīdē. Mēs negribam, lai Lietuvas basketbols vispār pazūd. Taču mēs dodamies virzienā, kurā mums nevajadzētu doties. Atbildība gulstas uz visiem – uz tiem, kuri piedalās, tiem, kuri piedalījās, un tiem, kuri pieņem lēmumus.”
Basketbolists atzina, ka arī spēlētāju individuālās kļūdas ietekmējušas rezultātus, taču viņaprāt ar to vien problēmas izskaidrot nevar: “Viens iemests metiens, viena nenovērsta kļūda, viena izcīnīta atlēkusī bumba, un varbūt situācija mainītos.”
“Bet lielākā bilde… Vadība joprojām daudz ko nosaka, īpaši attiecībā uz nākotni. Taču, kā mēs redzam, daudz lēmumu netiek pieņemts. Varbūt mums vajadzētu pārstāt rādīt ar pirkstiem un mest viens otru zem autobusa. Tam visam vajadzētu būt Lietuvas vārdā. Mēs šeit neesam sanākuši, lai pelnītu naudu. Mēs esam sanākuši, lai uzlabotu Lietuvas basketbolu un paceltu to augstākā līmenī. Bet tagad mēs apstājamies. Un, manuprāt, viss sākas no augšas.”
Uz jautājumu, vai Lietuvai nepieciešams jauns valstsvienības treneris vai jauns federācijas prezidents, Valančūns nevienu konkrēti neatlaist neprasīja. Tomēr viņa neapmierinātība bija nepārprotama: “Ja kādam būtu atbilde un tā novestu pie panākumiem, es domāju, ka tā tiktu pieņemta. Taču kaut kas nestrādā. Man vienkārši šķiet dīvaini, ka cilvēki tik cieši turas pie saviem amatiem, lai gan redz, ka Lietuvas basketbols iet lejup.”
Valančūns kritizēja arī to, ka liela daļa konflikta tiek risināta publiski, izmantojot plašsaziņas līdzekļus: “Sliktākais ir tas, ka tagad mēs visi komunicējam caur medijiem. Mēs esam pieauguši cilvēki – tiekamies un runājam. Pasakām viens otram visu. Tagad no malas dzirdi, ka visi vaino viens otru: viena puse kaut ko neizdarīja, spēlētāji kaut ko neizdarīja. Kam tas ir vajadzīgs?”
Lietuvas Basketbola federācija pēdējā laikā saņēmusi papildu kritiku arī saistībā ar mēģinājumiem atrisināt valstsvienības trenera jautājumu. Kā vēsta BasketNews avoti, federācija valstsvienības trenera amatu piedāvājusi “Šiauliai” galvenajam trenerim un bijušajam Sanantonio “Spurs” treneru štāba pārstāvim Dariusam Songailam. Tāpat notikušas konsultācijas ar bijušo Lietuvas izlases galveno treneri Daini Adomaiti un pašreizējo FIBA Čempionu līgas čempionu treneri Giedru Žibēnu.
Valančūns uzskata, ka treneru nevēlēšanās uzņemties šo darbu pati par sevi daudz ko pasaka: “Neviens negrib iesaistīties. Kad tu ej uz darbu, lai kāds tas būtu, tu izvērtē visu: darba vidi, priekšnieka attieksmi, apstākļus, atmosfēru. Neviens šeit nav sanācis naudas dēļ. Un treneri no šī darba neatsakās tāpēc, ka viņiem piedāvāts pārāk maz naudas. Viņi atsakās, jo kaut kas nav kārtībā, kaut kas neiederas. Tas daudz ko pasaka.”
Viņš aicināja uz lielāku caurspīdīgumu un politisko spēļu izbeigšanu: “Šī stumšanās turp un atpakaļ, šīs atkāpšanās… Viņš paliks, viņš nepaliks? Mēs atradām treneri – nākamajā dienā trenera vairs nebūs. Teiksim lietas tā, kā tās patiesībā ir. Pietiek politikas, pietiek spēlīšu. Mūsu mērķim vajadzētu būt vienam un tam pašam.”
Viena no asākajām intervijas epizodēm bija saistīta ar spēlētāju kritizēšanu par atteikšanos pārstāvēt valstsvienību. Spēlētāji, kuri atsakās no izlases uzaicinājumiem, nereti tiek apsūdzēti patriotisma trūkumā. Valančūns šo argumentu pavērsa pret Lietuvas Basketbola federācijas prezidentu Mindaugu Balčūnu.
“Ja mēs esam tādi nepatrioti, jo neatnācām, tad man ir jautājums Mindaugam: kāpēc viņš neatkāpjas?” Valančūns skaidroja savu pozīciju, uzsverot, ka patriotisms viņa izpratnē nozīmē arī gatavību personīgi atkāpties, ja tas palīdzētu Lietuvas basketbolam.
“Ja tu esi patriots un tik ļoti mīli Lietuvu, un redzi, ka ir elle, ka viss ir patiešām slikti un šķelšanās ir milzīga, tad saki – Lietuvas vārdā es aizeju. Ja tas padarīs Lietuvas basketbolu labāku, es aiziešu, un mēs to padarīsim labāku. Jo es vēlos, lai Lietuvas basketbols uzlabojas. Jo es esmu patriots. Bet mēs, spēlētāji, esam nepatrioti, jo neatnācām… Labi…”
Balčūns iepriekš norādījis, ka Lietuvas basketbola organizācija kopumā darbojas veiksmīgi, bet senioru valstsvienības pēdējo turnīru rezultātus raksturojis kā īslaicīgu sportisku lejupslīdi.
“Tagad tas vairs nav par rezultātu. Tas ir par visa Lietuvas basketbola tēlu un reputāciju. Par šķelšanos basketbolā. Manā uzskatā tas ir skandāls. Un pēc skandāliem parasti atkāpjas…”
Vienlaikus Valančūns uzsvēra, ka viņš tieši neprasa Balčūna atkāpšanos: “Es viņam neko nesaku. Es noteikti nemēģinu viņu atstādināt. Es vienkārši skaļi domāju. Ja mēs neesam patrioti tāpēc, ka neatnācām, tad kur ir viņa patriotisms, ja [viņa atkāpšanās] palīdzētu Lietuvas basketbolam? Varbūt tad neviens no mums nav patriots?”
Neraugoties uz asajiem izteikumiem un prombūtni pašreizējā kvalifikācijas logā, Valančūns uzsvēra, ka viņa karjera Lietuvas valstsvienībā nav beigusies. Viņš cer, ka situācijai uzlabojoties, arī pārējie pašlaik neesošie Lietuvas izlases spēlētāji varētu atgriezties.
“Ceru, ka šis murgs beigsies un mēs pāriesim uz augstāku līmeni. Atgriezīsimies uz uzvaru ceļa. Varbūt pat pie dominances. Uzlabosim Lietuvas basketbola tēlu un reputāciju. Es patiešām ticu, ka mēs atgriezīsimies.”
Vaicāts, vai viņš varētu spēlēt jau nākamajā kvalifikācijas logā arī tad, ja būtiskas izmaiņas sistēmā nebūs notikušas, Valančūns atteicās aizvērt durvis: “Es nekad nesaku ‘nē’.”
“Varbūt dažiem cilvēkiem es neesmu patriots, jo šajā logā neesmu šeit, bet, velns parāvis, es joprojām mīlu Lietuvu. Es joprojām vēlos, lai Lietuvas basketbols būtu virsotnē. Un, ja es varu kaut kā palīdzēt, es noteikti esmu gatavs palīdzēt. Es noteikti nesaku nē nākamajam logam. Redzēsim, kāda būs situācija un kā šis logs beigsies.”
Valančūna izteikumi izgaismo ne tikai viņa personīgo lēmumu šoreiz nepārstāvēt valstsvienību, bet arī plašāku konfliktu Lietuvas basketbolā. Pieredzējušais centra spēlētājs uzsver, ka viņa kritika nav vērsta pret pašu Lietuvu vai valstsvienību – gluži pretēji, viņš vēlas redzēt Lietuvas basketbolu atgriežamies Eiropas virsotnē.
Viņa galvenais vēstījums ir par nepieciešamību sakārtot sistēmu, komunikāciju un atbildību, lai spēlētāji, treneri un federācijas vadība atkal strādātu viena kopīga mērķa vārdā – Lietuvas basketbola labā.
