Trešdien Rumānijā FIBA Eirokausa H apakšgrupas trešo spēli aizvadīja “VEF Rīga” komanda, kas tikās ar vietējo klubu “Oradea”.
Rīdzinieki piekāpās ar rezultātu 82:94, piedzīvojot savu pirmo zaudējumu šīssezonas FIBA Eirokausa turnīrā. Vairākkārtējiem Latvijas čempioniem šajā spēlē nevarēja palīdzēt Rihards Aleksandrovs, kurš guvis savainojumu. Viedokli par šo spēli, gan arī par Vefiņa sezonas sākumā parādīto sniegumu lūdzām izteikt “Basketbolazinas.com” apskatniekam un TV spēļu komentētājam Andrejam Siliņam.
“Rihards Aleksandrovs iepriekšējā FIBA kausa spēlē pret “Neftchi” salauza pirkstu un kādu laiku nespēlēs. Pēc šādas spēles, kurā piedzīvots zaudējums, var sameklēt iemeslus dažādos virzienos un, protams, arī faktā, ka Aleksandrovs nebija pieejams. Pirmkārt, viņš pēdējos mačos bija uzņēmis labu ritmu arī uzbrukumā, bet lielākoties Aleksandrova iztrūkumu Rumānijā varēja just cīņā soda laukumā, jo Rihards ir spēlētājs, kurš negriezīs ceļu nevienam un, tēlaini izsakoties, nepataupīs elkoni ribās pretiniekam, ja tas būs vajadzīgs, lai tiktu pie bumbas. VEF visas spēles garumā bija problēmas ar sava groza savākšanu – “Oradea” izcīnīja 17 bumbas uzbrukumā. Otrkārt, atšķirībā no iepriekšējām spēlēm, treneris Jevgēnijs Kosuškins šoreiz izmantoja šaurāku rotāciju – septiņi spēlētāji iznesa lielāko smagumu uz saviem pleciem, Rihards varētu iedot vēl papildus variācijas iespējas, trenerim meklējot efektīvāko piecinieku. Šoreiz mazāk nekā tad, kad ir Aleksandrovs, trešā numura pozīcijā spēlēja Ojārs Siliņš, lai gan tieši tajos nogriežņos, kad VEF padarīja sastāvu garāku un vispusīgāku, vienlaikus laukumā esot Ojāram, Marekam un Rodžersam, izdevās visai labi izrāvieni,” norāda Siliņš.
“VEF Rīga” ir komanda, kurai patīk spēlēt ātru basketbolu, bet, ja tā tiek apstādināta, pozicionālajā spēlē nereti rodas problēmas. Šim apgalvojumam piekrīt arī apskatnieks, sakot, ka tas bija novērojams arī vakardienas spēlē.
“VEF šajā spēlē bija problēmas pozicionālā spēlē, īpaši tad, ja pretinieki pielieto maiņu aizsardzību. Šajās situācijās uzbrukums teju pēc definīcijas kļūst statiskāks, un tas ir laiks, kad savu meistarību jārāda tā saucamajiem ball handleriem jeb spēles veidotājiem ar driblu, tātad parasti mazajiem perimetra spēlētājiem, no kuriem ir atkarīgs ļoti daudz – pieņemt pareizus lēmumus, lai sameklētu nevienlīdzīgās maiņas, ko mēģināt izmantot, un pašiem spēt uzlauzt pretinieku aizsardzības – likt tām izkustēties, savilkt vairākus aizsargus un izmest bumbu brīvās pozīcijās palikušajiem. Parasti visdrošākā sajūta ir brīžos, kad šādās situācijās bumba ir Aigara Šķēles rokās, bet šoreiz arī Aigaram nebija pati labākā spēle. Tāpat kā ierastie metēji netrāpīja tik daudz metienu no perimetra, cik vajadzētu trāpīt, lai šādā spēlē uzbrukums būtu līmenī. No otras puses visas līdz šim sezonā aizvadītās spēles vairāk liek domāt par to, ka lielākās treneru korpusa galvassāpes VEF varētu būt par sniegumu aizsardzībā. Ar punktu gūšanu problēmu pārsvarā nav – arī šajā spēlē pret “Oradea” ar tikai 24 % precizitāti tālmetienos VEF guva vairāk nekā 80 punktus,” secina Siliņš.
Paužot viedokli par garajiem spēlētājiem modernajā basketbolā un to, vai Rīgas klubam šobrīd būtu nepieciešams gara auguma jaudīgs piektais numurs zem groza, piemēram, tāds, kā pērn bija Brendons Hafmens, Siliņš atbild noliedzoši.
“Es uzskatu, ka Brendona Hafmena piesaiste pagājušosezon bija kļūda VEF komplektācijā, jo viņš absolūti nebija piemērots, lai rastu atbildes tiem uzdevumiem, ko piedāvāja pretinieki Latvijas-Igaunijas līgā. Tas arī parādījās laukumā – viņš nebija stilistiski piemērots mūsu līgai. Tādu turēt komandā, kam ir augsti mērķi, var atļauties tikai ļoti bagātie klubi – algot dārgu spēlētāju, kuru uzlaist laukumā uz 10-15 minūtēm vai arī pret kādu pretinieku vispār neuzlaist.
Mūsdienās tomēr rezultātu veido daudzpusīgi garie spēlētāji, kas ir pietiekami mobili aizsardzībā, lai nekļūtu par pretinieku mērķi savā laukuma galā. Ideāls garais mūsdienās ir atlētisks, daudzpusīgs, mobils un apveltīts ar metienu – problēma ir tā, ka šādi garie spēlētāji pārsvarā ir atrodami augstajos plauktos. No nesenās VEF vēstures stilistiski piemērots varētu būt tāds, kāds bija Gregs Vitongtons. Un arī viņu VEF varēja atļauties uz nepilnu sezonu tikai sezonas otrajā pusē,” skaidroja “Basketbolazinas.com” apskatnieks.
