Pirms Eirolīgas pusfināla Stambulas “Fenerbahce” galvenais treneris Šarūns Jasikēvičs norādīja, ka pie dalības “Final Four” nedrīkst pierast, un noraidīja apkārtējos naratīvus, uzsverot, ka brīdī, kad viss izšķiras 40 minūšu spēlē, tiem vairs nav nozīmes.
Artūra Žagara “Fenerbahce” pērn Jasikēviča vadībā triumfēja Eirolīgas “Final Four”, bet šogad aizstāv savu titulu. Jasikēvičam, kurš finālčetrinieka turnīrus piedzīvojis vairākās pilsētās, kam viņa dzīvē ir īpaša nozīme, tostarp Kauņā, Telavivā, Barselonā, Stambulā un tagad arī Atēnās, tika vaicāts, vai šis turnīrs šķiet citādāks, īpaši salīdzinājumā ar iepriekšējiem pasākumiem Berlīnē un Abū Dabī.
“Protams, savā ziņā tas ir mazliet interesantāk, bet tajā pašā laikā ir arī vairāk problēmu – jāmeklē biļetes, visi grib atbraukt,” sacīja Šaras. “Tam ir savi plusi un mīnusi, bet, godīgi sakot, nav nekādas starpības, kur notiek “Final Four”. Pagājušajā gadā Abū Dabī domājām, ka kaut kas varbūt šķitīs citādāk, taču viss bija tieši tāpat – organizācija, sajūtas. Viss bija pilnīgi vienāds. Kārtējais “Final Four”, lai gan, protams, to īsti nevar saukt par parastu. Iekļūšanu “Final Four” vienmēr gribas novērtēt, jo to paveikt ir ārkārtīgi grūti.”
Viņam tika vaicāts arī par risku pierast pie šī posma sasniegšanas un to, vai tas nezaudē savu emocionālo svaru. “Es to neuztveru kā pašsaprotamu. Tagad, kad ierodies, viss šķiet pazīstams, patīkams un ērts, bet, kad sāc sezonu, tas liekas neticami grūti,” sacīja Jasikēvičs. “Sezonas laikā ir brīži, kad šķiet, ka nekas nestrādā, nekas neiet, un tev vienkārši jāturpina strādāt un jāpaliek uz sava ceļa. Tagad ir patīkami, kad padomā, cik daudz ir pārvarēts, taču joprojām gribas vairāk.”
Pievēršoties “Fenerbahce” pašreizējam stāvoklim pirms pusfināla, Jasikēvičs atskatījās uz smagās play-off sērijas pret Kauņas “Žalgiri” fizisko un emocionālo cenu, kā arī gatavošanās ritmu pirms “Final Four”.
“Savā ziņā tas ir interesanti. Četru spēļu sērija no tevis patiešām paņem ļoti daudz. Pēc tam parasti seko neliels kritums, lai gan pret “Žalgiri” noteikti bija arī labi brīži, un tad pēkšņi sāc domāt, ka visu zaudē. Ceru, ka spēsim atkal pacelt savu līmeni, jo tieši tas mums būs vajadzīgs, ja šeit gribam kaut ko sasniegt. Tā ir ļoti dīvaina sajūta, jo pēdējā laikā mums nav bijušas patiešām nopietnas spēles, kamēr treniņi ir bijuši normāli. Varētu būt labāk, bet, protams, visi ir veseli, turpinām iet uz priekšu, un tagad vienkārši ir jācīnās,” sacīja treneris.
Vaicāts par “Olympiacos” un to, kas izšķirs pusfinālu, Jasikēvičs izcēla pretinieku struktūru, tempu un attīstību Jorga Barcoka vadībā: “Viņu komandas spēle, bumbas kustība… kā pēc iespējas vairāk ierobežot vieglos punktus. Galvenie akcenti vienmēr ir vairāk vai mazāk vieni un tie paši. Man šķiet, viņi ir viena no tām komandām, par kuru neviens nerunā ātro uzbrukumu kontekstā.”
“Patiesībā viņi tagad skrien daudz vairāk, un Barcoka ēras laikā viņi ir izveidojuši vienu no labākajām uzbrukuma komandām. Agrāk viņi vienmēr spēlēja lēnāk, bet tagad šķiet, ka spēlē ātrāk, vienlaikus saglabājot tādu pašu efektivitāti,” pretinieku raksturoja Jasikēvičs.
Jasikēvičam tika vaicāts arī, vai apkārt skanošās šaubas un prognozes pret “Fenerbahce” kalpo kā motivācija viņa komandai. “Ceru, ka tas motivē spēlētājus, bet domāju, ka, esot “Final Four”, motivācija jau tāpat ir tik liela, ka patiesībā jāmeklē veidi, kā nomierināties. Visi šeit ierodas ar tik lielu emocionālo intensitāti, ka, kas zina, var emocionāli pārdegt un sabrukt. Redzēsim, kā būs.”
Visbeidzot viņš pievērsās arvien skaļākajam naratīvam, ka pusfināls starp “Fenerbahce” un “Olympiacos” faktiski esot īstais fināls. Jasikēvičs to mēģināja mazināt: “Pēdējā laikā naratīvu ir bijis gana daudz. Pagājušajā gadā bija naratīvs par pilnībā grieķu finālu un tā tālāk. Beigās tās ir tikai 40 minūtes – nekas vairāk.”
