Kauņas “Žalgiris” īpašnieki veido starptautisku basketbola biznesa tīklu, kas varētu mainīt kluba attīstības modeli un pavērt jaunas iespējas Eiropas basketbolā. Pēc Londonas “Lions” iegādes un sadarbības uzsākšanas ar Varšavas “Džiki” nākamais nozīmīgais solis ir Badalonas “Joventut” akciju vairākuma nonākšana ar “Žalgiris” īpašniekiem saistītās investīciju grupas rokās. Šīs ieceres pamatā nav tikai basketbols – būtiska nozīme ir arēnu biznesam, spēlētāju attīstībai, sponsoru piesaistei un stabilu ieņēmumu veidošanai. Kas īsti tiek veidots, kāpēc tas ir nepieciešams un ko no šāda modeļa var iegūt katrs iesaistītais klubs?
Kāds ir “Žalgiris” īpašnieku izveidotais projekts?
Eiropas futbolā vairāku klubu īpašumtiesību modelis ir labi pazīstams – vienas investīciju grupas kontrolē var atrasties vairāki klubi dažādās valstīs, kuriem ir kopīga stratēģija, bet kuri turpina piedalīties savos vietējos čempionātos. Tā paša Latvijas kluba “Riga FC” un Kipras kluba “Paphos” (un, visticamāk, vēl dažu citu) saikne futbola aizkulisēs nav noslēpums. Basketbolā šāda pieeja nav tik izplatīta, taču Kauņas “Žalgiris” un ar tā īpašniekiem saistīto uzņēmumu darbība liecina par centieniem izveidot līdzīgu sistēmu.
Svarīgi gan saprast, ka juridiski visi šie klubi nepieder tieši “Žalgiris” klubam. Starp tiem pastāv atšķirīgas īpašumtiesību un sadarbības formas, sākot ar tiešu kontroli un beidzot ar partnerību bez kapitāldaļu iegādes. Pašlaik šīs sistēmas galvenie elementi ir četri klubi:
- Kauņas “Žalgiris” – Eirolīgas klubs un projekta centrālais elements;
- Londonas “Lions” – Eirokausa dalībnieks, kuru 2024. gadā iegādājās Lietuvas tehnoloģiju un investīciju grupa “Tesonet”;
- Badalonas “Joventut” – Spānijas basketbola klubs, kurā vairākuma līdzdalību iegūst ar “Žalgiris” īpašniekiem saistītā “Confluence Valley Group”;
- Varšavas “Džiki” – Polijas klubs, ar kuru “Žalgiris” izveidojis sadarbību spēlētāju meklēšanā, akadēmiju attīstībā un zināšanu apmaiņā.
Šī struktūra ļauj izmantot kopīgu pieredzi un biznesa resursus, vienlaikus saglabājot atšķirīgu iesaistes līmeni katrā organizācijā.
Galvenās personas – lietuvieši
Svarīgākās personas šajā stāstā ir Pauļus Motejūns un “Tesonet”. Motejūns pirms teju divdesmit gadiem sāka darbu “Žalgiris” organizācijā kā komunikācijas vadītājs, cauri gadiem ieņēma dažādas aizvien augstākas pozīcijas, līdz kļuva par kluba īpašnieku. Viņš ir arī bijušais Eirolīgas izpilddirektors un viens no cilvēkiem, kuri būtiski mainījuši “Žalgiris” finanšu pārvaldību – Motejūnam sākot vadīt klubu, tas bija tuvu bankrotam, bet viņa vadībā kļuva par strādājošu biznesu, piemēru visam Eiropas profesionālajam basketbolam. Viņam pieder 55% Kauņas kluba akciju, savukārt “Tesonet” kontrolē atlikušos 45%.
“Tesonet” ir Lietuvas tehnoloģiju un investīciju grupa, kas plašāk pazīstama arī ar kiberdrošības un virtuālo privāto tīklu jeb VPN risinājumiem saistīto uzņēmumu darbību. Tās iesaiste basketbolā sniedzas tālāk par atbalstu vienam klubam – uzņēmums iegādājies Londonas “Lions” un piedalās “Joventut” iegādes projektā.
“Confluence Valley Group” ir ar Motejūnu un “Tesonet” saistīts uzņēmums, ar kura starpniecību tiek īstenots darījums par “Joventut” akciju iegādi. Saskaņā ar publicēto informāciju līdzšinējā īpašniece “Scranton” investīciju grupa pārdod savu līdzdalību, kas sasniegusi aptuveni 86%. Šāds akciju īpatsvars faktiski nodrošina kontroli pār klubu, taču tas nenozīmē, ka “Žalgiris” pats juridiski kļūst par visu pārējo organizāciju īpašnieku.
Kāpēc “Žalgiris” tas vajadzīgs?
Lai saprastu šīs stratēģijas loģiku, jāņem vērā Kauņas kluba tirgus ierobežojumi. “Žalgiris” ir viena no nozīmīgākajām basketbola organizācijām Eiropā, tomēr tas darbojas salīdzinoši nelielā pilsētā un valstī. Kauņā dzīvo aptuveni 300 000 iedzīvotāju, bet Lietuvas ekonomikas mērogs nevar līdzināties Spānijas, Francijas vai Vācijas lielākajiem tirgiem.
Tas ierobežo potenciālo sponsoru skaitu, vietējo patērētāju pirktspēju un iespējas palielināt ieņēmumus tikai ar vietējā tirgus palīdzību.
Lai konkurētu ar klubiem, kuriem ir pieejami ievērojami lielāki finanšu resursi, “Žalgiris” nepieciešams efektīvāk izmantot savas priekšrocības un atrast jaunus ienākumu avotus. Starptautisks klubu tīkls var palīdzēt sasniegt plašāku auditoriju, veidot komerciālas partnerības vairākās valstīs un paplašināt piekļuvi jaunajiem spēlētājiem. Šādā modelī Kauņas klubs var palikt projekta centrā, nepalielinot savu darbību tikai Lietuvas robežās.
Kāpēc svarīga ir tieši “Joventut” iegāde?
“Joventut” nav tikai vēl viens klubs, ko pievienot šādam tīklam – tā ir vēsturiski nozīmīga Spānijas basketbola organizācija ar spēcīgām jaunatnes attīstības tradīcijām un piekļuvi vienam no Eiropas nozīmīgākajiem basketbola reģioniem. “Joventut” sistēmā savus talantus cauri gadiem slīpējuši tādi vīri kā Rikijs Rubio, Rūdijs Fernandess, Alekss Mumbru, arī Latvijas valstsvienības zvaigzne Artūrs Žagars un daudzi citi. Kluba jaunatnes sistēmā bijuši vairāki Latvijas jaunie basketbolisti.
Starp citu, Rikijs Rubio savulaik kļuva par jaunāko spēlētāju ACB līgas vēsturē, “Joventut” rindās debitējot jau 14 gadu vecumā. 20 gadus vēlāk bijušais NBA spēlētājs atgriezās klubā un joprojām to pārstāv, demonstrējot lielisku sniegumu. Rubio iesaiste Badalonas klubā varētu būt aktuāla arī pēc tam, kad viņš noslēgs spēlētāja gaitas.
Klubam ir sava spēlētāju attīstības sistēma, ilga vēsture un stabila vieta Spānijas basketbola vidē. Turklāt tas atrodas Katalonijā – reģionā ar plašu basketbola infrastruktūru, daudzām jaunatnes komandām un ievērojamu talantu koncentrāciju.
“Joventut” pievienošanās tīklam varētu nodrošināt jaunas iespējas spēlētāju izpētē, attīstībā un profesionālās karjeras plānošanā. Tā varētu arī palīdzēt kopīgi piesaistīt sponsorus un attīstīt komerciālos projektus.
Vienlaikus jāņem vērā kluba finansiālā situācija. “Joventut” 2024./2025. finanšu gadu noslēdza ar 3,38 miljonu eiro tīrajiem zaudējumiem. Tas nozīmē, ka jaunajiem investoriem būtu jāmeklē veidi, kā uzlabot finanšu pārvaldību un palielināt ieņēmumus. Motejūna iepriekšējā pieredze “Žalgiris” vadībā varētu būt noderīga, tomēr rezultāts būs atkarīgs no tā, vai līdzīgas pieejas iespējams sekmīgi pielāgot Spānijas kluba vajadzībām.
Bizness slēpjas arēnā
Šī projekta būtiskākā daļa varētu būt nevis spēlētāju pārvietošana starp klubiem, bet gan infrastruktūras un komerciālo aktīvu izmantošana. “Žalgiris” piemērs parāda, cik svarīga profesionālam basketbola klubam var būt arēnas darbība. Lai gan “Žalgiris” arēna pieder Kauņas pilsētai, tās ikdienas darbību pilnībā nodrošina ar “Žalgiris” saistīts uzņēmums. Šis uzņēmums 2024./2025. finanšu gadā guva 20,3 miljonu eiro ieņēmumus un 3,1 miljonu eiro tīro peļņu.
Arēna ļauj pelnīt ne tikai no basketbola spēlēm, bet arī koncertiem, konferencēm un citiem pasākumiem. Tādējādi kluba finanšu plūsma nav pilnībā atkarīga no sportiskajiem rezultātiem.
Līdzīgs potenciāls ir Badalonas “Joventut” rīcībā esošajai “Palau Olímpic” arēnai. Klubs to izmanto ilgtermiņa nomas līguma ietvaros, tāpēc investoriem ir iespēja attīstīt pasākumu piedāvājumu un infrastruktūras komerciālo potenciālu, taču viņi automātiski nekļūst par pašas arēnas īpašniekiem.
Savukārt Londonas “Lions” pašlaik spēlē “Copper Box” arēnā, kas ir salīdzinoši maza – vien 6000 vietu. “Tesonet” iecerēs minēta arī daudzfunkcionālas arēnas būvniecība Londonā ar aptuveni 15 000 skatītāju vietām. Ja šāds projekts tiktu īstenots, tas varētu būt nozīmīgs solis gan kluba, gan visas grupas biznesa attīstībā.
Arēnu ekonomika palīdz izskaidrot, kāpēc šis modelis ir plašāks par basketbola komandu īpašumtiesībām. Sporta klubi var kļūt arī par platformām, ap kurām veidot pasākumu, viesmīlības, reklāmas un citus komerciālus pakalpojumus.
Kas notiek Londonā un Varšavā?
Londonas “Lions” ir iespēja nostiprināt klātbūtni Lielbritānijas tirgū, kur basketbolam ir iespējas attīstīties, bet profesionālo klubu komerciālais potenciāls vēl nav pilnībā izmantots. Londonas lielums un starptautiskā auditorija rada iespējas sponsoru piesaistei un dažādu pasākumu organizēšanai. Vienlaikus šāds tirgus ir dārgs, tāpēc panākumiem nepieciešama ne tikai sportiskā konkurētspēja, bet arī rūpīgi izstrādāta biznesa stratēģija.
Varšavas “Džiki” projekts darbojas citādi. Šajā gadījumā nav runas par kapitāldaļu iegādi. “Žalgiris” un Polijas kluba sadarbība paredz spēlētāju meklēšanu, jaunatnes sistēmas attīstību un zināšanu apmaiņu.
Varšava ir aptuveni 1,9 miljonu iedzīvotāju pilsēta ar ievērojamu jauniešu skaitu, bet Polijas kopējais tirgus ir vēl lielāks. Tas rada potenciālu jaunu spēlētāju identificēšanai un basketbola projektu attīstībai valstī, kuras ekonomikas izaugsme jau kādu laiku ir viena no iespaidīgākajām visā Eiropā.
Tādējādi katrs partneris pilda atšķirīgu funkciju. Londonas “Lions” nodrošina klātbūtni Lielbritānijā, “Joventut” – Spānijas basketbola vidē, bet “Džiki” – Polijas tirgū.
Pa klubam katrās Eiropas sacensībās
Praktiski šai sistēmai ir daudz līdzību ar vairāku klubu modeli futbolā, tomēr juridiski tā nav pilnīgi vienāda ar tādām struktūrām, kurās viens holdinga uzņēmums tieši kontrolē visas komandas. “Žalgiris” gadījumā pastāv vairāki iesaistes līmeņi – no kapitāldaļu vairākuma un īpašnieku kontroles līdz stratēģiskai partnerībai bez īpašumtiesībām.
Arī sportiskā ziņā klubiem ir atšķirīgi mērķi. “Žalgiris” spēlē Eirolīgā un tiecas uz augstiem mērķiem tur, Londonas “Lions” spēlē Eirokausā, “Joventut” piedalās Basketbola Čempionu līgā, bet “Džiki” var pretendēt uz panākumiem Polijā un FIBA Eiropas kausā. Draudzīgas attiecības ar “Žalgiris” un Motejūnu uztur arī “Rīgas Zeļļi” prezidents Edgars Buļs, tomēr nav informācijas, kas liecinātu par abu klubu sadarbību plašākā mērogā.
Šāds pārklājums dod piekļuvi vairākām Eiropas basketbola sacensībām, tirgiem un spēlētāju attīstības vidēm. Tomēr tas pats par sevi negarantē, ka spēlētāji brīvi pārvietosies starp komandām vai ka klubi vienmēr rīkosies pēc viena īpašnieka interesēm. To noteiks līgumi, sporta noteikumi un katra kluba pārvaldības struktūra.
Lietuvas mēģinājums nr.2
Vairāku klubu modelis basketbolā nav pilnīgi jauna ideja. Lietuvas uzņēmējs Gedimins Žiemelis un viņa “Basketball Holding Company” centās veidot starptautisku sistēmu ap Viļņas “Wolves”. 2022. gadā dibinātajam klubam bija iecerēta starptautiska izaugsme, tostarp projekti Dubaijā un Somijā. Tomēr 2025. gada jūnijā “Wolves” pārtrauca darbību, bet Dubaijas projekts netika īstenots un Somijas “Helsinki Seagulls” iegāde nenotika.
Šī pieredze parāda, ka vairāku klubu tīkla izveide pati par sevi nav panākumu garantija. Nepieciešami ilgtspējīgi finanšu resursi, skaidra pārvaldība, reālistiski mērķi un spēja nodrošināt katra kluba darbības stabilitāti.
“Žalgiris” situācija atšķiras ar to, ka projekta centrā jau atrodas nostiprināts Eirolīgas klubs ar attīstītu komerciālo modeli un pieredzi arēnas biznesā. Tomēr arī šeit būs svarīgi, lai izaugsmes plāni neapsteigtu reālās iespējas.
Vai pārējie klubi kļūs par “Žalgiris” fārmklubiem?
Šis ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, īpaši Badalonas “Joventut” līdzjutējiem. Ja starptautiskajam tīklam jādarbojas ilgtermiņā, katram klubam ir nepieciešams attīstīties gan sportiski, gan finansiāli. Ja pārējās komandas kļūs tikai par resursu avotiem Kauņas “Žalgiris”, tas var radīt neapmierinātību līdzjutēju vidū un mazināt klubu patstāvību.
Tāpēc ilgtermiņa stratēģijai būtu jāparedz iespēja katram klubam sasniegt savus mērķus – Londonas “Lions” jāspēj konkurēt Eirokausā, “Joventut” jāsaglabā ambīcijas Spānijas basketbolā, bet “Džiki” jāattīsta savas pozīcijas Polijā, kur starp citu ambiciozu projektu veido arī otrs galvaspilsētas klubs “Legia”, ko pārstāv latviešu saspēles vadītājs Kristers Zoriks. Tam ir dziļākas tradīcijas, jau lieli panākumi (pēdējo divu gadu čempiontituli) un nozīmīgi plāni (jaunatnes sistēmas attīstība, jaunas arēnas celtniecība).
Tomēr šāda “Confluence Valley Group” pieeja varētu radīt visām pusēm izdevīgu sadarbību, kurā klubi dalās zināšanās, infrastruktūrā un komerciālajās iespējās, nezaudējot savu identitāti.
Ko šis projekts var nozīmēt Eiropas basketbolam?
“Žalgiris” īpašnieku veidotais tīkls atspoguļo plašāku tendenci profesionālajā sportā – arvien lielāku uzmanību pievēršot ne tikai komandu rezultātiem, bet arī biznesa modeļiem, infrastruktūrai un ieņēmumu diversifikācijai. Kauņas klubs jau ir pierādījis, ka rūpīga finanšu pārvaldība un veiksmīga arēnas izmantošana var būtiski palielināt organizācijas iespējas. Tagad šo pieredzi paredzēts izmantot plašākā ģeogrāfiskā mērogā.
Ja projekts izdosies, ieguvumi varētu būt vairāki:
- lielāka sponsoru sasniedzamība;
- piekļuve jauniem spēlētājiem;
- stabilāki komerciālie ieņēmumi;
- labāk koordinēta klubu attīstība.
Tomēr risks ir tikpat skaidrs – starptautiska struktūra ir sarežģītāka par viena kluba vadību, un finansiālas problēmas vienā organizācijā var ietekmēt arī kopējo projektu.
Galvenā atziņa: “Žalgiris” starptautiskā izaugsme nav tikai mēģinājums iegūt vairāk basketbola komandu. Tā ir stratēģija, kurā sportiskā attīstība tiek apvienota ar arēnu biznesu, jaunu tirgu apgūšanu un ilgtermiņa ieņēmumu veidošanu. “Joventut” iegāde var kļūt par svarīgu šīs stratēģijas pārbaudījumu un par piemēru tam, vai Eiropas basketbolā iespējams izveidot ilgtspējīgu vairāku klubu modeli, nezaudējot katras organizācijas identitāti.
